Bute vai līdaka?

Ja man kāds prasītu, ko darīt novembrī, es droši atbildētu – jābrauc butēs. Un pats es tā arī darīju. Taču vienā no pēdējām reizēm, ērti sēžot krēslā, klausoties mierīgajā jūras šalkoņā un vērojot vientuļas kaijas planējumu, sapratu – nākamreiz braukšu līdakās.

Agrāk, ja no darbiem brīvajā dienā dabas māte bija labvēlīga un solīja jūras krastā mierīgi šūpot vientuļās smilgas, es biju dzintarkrastā. Lomi – kā nu kuru reizi. Daudz nebija, bet ģimenei pusdienas sanāca vienmēr, un mani tas apmierināja. Taču, kā jau minēju, vienā jaukā dienā aptvēru, ka pie jūras esmu bijis jau pietiekami daudz un ka esmu ļoti noilgojies pēc upes, pēc klusuma apkārt, pēc tā maģiskā mirkļa, kad pludiņš pazūd zem ūdens, signalizējot, ka tūlīt būs. Un tāda diena pienāca...

Pirms copes

Gatavošanās vakars paiet diezgan saspringti, jo viss inventārs un domāšana ir jāpārslēdz uz līdaku. Galvenais – kaut ko neaizmirst mājās un paņemt līdzi visu nepieciešamo. Iepriekšējā diena paiet, atdzīvinot dzīvo zivtiņu uzglabāšanas spaini. Tas tāds speciāls trauks – divi spaiņi vienā. Ko tik no oranžās kanalizācijas trubas ar fēna palīdzību un izdomu nevar izgatavot – pats brīnos. Piebildīšu, ka tie maiļu spaiņi, kas nopērkami Latvijas copes veikalos, mani pilnīgi neapmierina, tāpēc palieku pie sava laika zoba apbružātā dzeltenā divdesmitgadnieka.

Beidzot pienāk ilgi gaidītais rīts. Piecelties ļoti agri, ja jādodas uz copi, grūtības nesagādā. Būtu labi, ja tā varētu uz darbu… Vieglas brokastis, sasmērētas maizītes un tēja termosā līdzņemšanai. Benzīntankā nopērku kafiju omulīgai braukšanai, un tumšo, tukšo ceļu uz upi patīkami īsina dziesmas dzimtajā valodā radio.

Klāt esmu

Rīts vēss kā jau rudenī. Aust gaisma. Ātri piepumpēju laivu, sakrauju iekšā visu vajadzīgo un ļaujos ūdens valdzinājumam, klusi un nesteidzīgi airējoties pretī cerībai par Lielo. Galu galā vasarā šeit esmu izpētījis upes līcīšus, dziļumus un atstraumes.

Pirmais uzdevums ir saķert ēsmas zivtiņas. Man par lielu prieku, krasta tuvumā redzama zivju aktivitāte, tāpēc, kur meklēt ēsmu plēsoņai, uzreiz ir skaidrs.

Mazo ķeršanai izmantoju pinkus, mazos baltos tārpus, kas atšķirībā no lielākajiem brāļiem spēj uzturēt labu fizisko formu, pat pusgadu dzīvojot mazā bundžiņā ledusskapī. Katru reizi, makšķerējot ar pinkiem, brīnos par viņu sīkstumu, jo ar vienu tārpu pietiek vidēji desmit ēsmas zivtiņām. Un, ja man vienai dienai vajag divdesmit ēsmas zivis, tad sanāk, ka uz copi varu braukt ar diviem pinkiem kastītē. Protams, gluži tā es nedaru, paņemu līdzi nedaudz vairāk, kādus divdesmit – lai paelpo svaigu gaisu, pirms atgriezties ledusskapī pie saviem čomiem un gaidīt nākamo izbraucienu.

Ēsmas zivtiņas saķertas, dažāda lieluma raudiņas, no kurām divas copmaņa lielības cienīgas. Visi taču zinām – jo lielāka ēsma, jo lielāka līdaka. Gan jau esi arī dzirdējis, ka, piemēram, Lielupē lielas līdakas mēdz pieēsties mikroskopiskos kazragus. Es jau arī dažreiz saulespuķu sēklas nesmādēju.

Migla līst, es pošos

Tuvojoties copes vietai, airējos diezgan skaļi, jo ir teorija, ka šādā veidā līdakas izkustas no snaudas un pamūk prom, pamaina slēptuvi. Nu, vai vismaz vienu aci atver. Man pietiktu, ka tik pamanītu manu piedāvāto ēsmu un nesmādētu. Dažreiz nostrādā, bet varbūt tikai sakritība.

Laika apstākļi gan pasliktinās. Rudens miglas vāli nolemj augšā necelties, bet savākties ciešāk un krist lejā. Lietu sinoptiķi nesolīja. Par to, kas uz upes notiek šobrīd, es parasti saku – migla līst. Labi, ka modernais copes apģērbs nodrošina sausumu un siltumu, tāpēc neliekos traucēts.

Nolemju enkuru neizmantot, straume upē ļoti maza, diena īsa, tāpēc laidīšos ar laivu lejā pa straumi, pludinot dzīvo pa priekšu.

Sagatavoju divas pludiņmakšķeres. Tās ir vecas kā pasaule. Ļoti sen Salmo bodē par 0,70 santīmiem pirktas. Cenu vēl tagad atceros, jo bija izpārdošana. Teleskopiskas, 2,40 m garas. Ko tik tās nav piedzīvojušas, cik līdaku nav izvilkušas! Pats brīnos, ka joprojām lietošanas kārtībā. Gala riņķi gan pārlīmēti, tur slodze vislielākā.

Spole Shimano Hyperloop 4000, pat neatceros, kad nopirku, bet viss kārībā. Aukla – 0,28 mm. Izmērs īsts, jo pats pārmērīju ar mikrometru. Resnāku nevajag. Vienreiz copes bodēs papētīju auklu diametra atbilstību norādītajam... Ja tu zinātu, kādi tur pārsteigumi gaida!

Metāla pavadas es neizmantoju. Nepatīk stīvums sistēmā. Ņemu parasto 0,50 mm mono. Arī trīsžubura āķus nelietoju. Uzsienu vienžuburi, atbilstošu ēsmas zivtiņu lielumam. Pilnīgi pietiek, lai līdaka uzsēstos. Mans novērojums ir tāds, ka uz šādas sistēmas ir daudz vairāk copju nekā uz metāla pavadas un trīsžuburu āķa. Un tas ir ļoti svarīgi. Ja līdaka tomēr nokožas, tas gadās reti un es īpaši nepārdzīvoju, jo galvenais ir sagaidīt to brīdi, kad pludiņš pazūd zem ūdens.

Esmu gatavs

Ēsmas zivtiņas, uzāķētas uz āķa, ar klusu plunkšķi iekrīt rāmi plūstošajā ūdenī. Viens pludiņš upes vidū, otrs uz krasta kants. Dziļums ap diviem metriem. Viss ir izdarīts, atliek tikai gaidīt.

Upe lēnām nes laivu pa straumi, migla krasta kokos uzglezno dažādus teiksmainus stāvus. Valda absolūts klusums, daba sagatavojusies ziemas guļai. Klusumu dažbrīd pārtrauc kaut kur virs galvas reaktīvās lidmašīnas ātrumā lidojošas pīles spārnu švīkstoņa. Līstošā migla, knapi dzirdami, sijā savu dziesmu pa ūdens virsmu un laivas malām.

Te sadzirdu kaut ko sevī – vēders atgādina, ka bads nav brālis. Ir jau arī īstais brīdis uzēst līdzpaņemtās maizītes un iemalkot karstu, smaržīgu tēju. Roku pirksti arī viegli nosaluši. Ir forši sēdēt laivā, dzert sildošu tēju un klausīties klusumu. Pat ja neko neveiksies izvilkt, diena tāpat būs izdevusies, jo tieši šī ir makšķernieka laime – izrauties no lielpilsētas kņadas un pazust dabā.

Tā nu baudu brīdi ar tēju un maizi rokās un te pamanu, ka pluds krasta tuvumā tā kā aizķēries aiz kādas zāles. Par to liecina pludiņa peldēšana uz vietas un vienmērīga šūpošanās no vienas puses uz otru. Turpinu brokastot un tuvojos pludam, kas turpina mierīgi šūpoties. Laiva slīd ātrāk par pludiem, un uz ūdens izveidojas cilpa, tomēr otras makšķeres brīvo auklu neietinu. Vēl attālums ir pietiekams, lai varētu ļaut tā notikt. Aizķēries aiz zāles – nu nekas, nav ko stresot, lai šūpojas straumē.

Izdzeru tēju un uzskrūvēju termosam vāciņu. Lai nebūtu brokastu maize jāliek uz slapjā laivas sēdekļa, ielieku to mutē un pieturu ar zobiem. Paņemu makšķeri, pietinu un ar vieglu pavilcienu gribu āķi atbrīvot no zāles važām, bet… zaceps sāk viegli šūpot pretī un izrāda vēlmi pārvietoties no laivas pretējā virzienā. Tā kā brokastojot esmu piepludinājies kādu 4 m attālumā no zāļu “zacepa”, tālākais jau izvēršas piedzīvojuma filmas cienīgā scenārijā.

Laižam kā filmā

Brokastu maize joprojām zobos, makšķeri jau turu ar abām rokām un tādā pozā ļaujos vieglam braucienam ar laivu pa straumi uz leju nezināma lieluma zemūdens vilcēja vadībā. Laiva šim spēka mitriķim padodas apbrīnojami viegli. Šajā īsajā mirklī galva kā superdators izskaitļo visus fizikas, dinamikas, matemātikas un citus likumus ar situācijas attīstības modeļiem. Un šai brīdī es saprotu, ka tā turpināt nevar, jo nepielūdzami tuvojamies otram pludiņam. Satīties, sapīties nu gan nekādi nevaru atļauties. Tāpēc nolemju vilcējkātu turēt starp ceļiem, uzmanīt, lai aukla būtu nostiepta, un izvilkt otru makšķeri.

Te zemūdens vilcējs nolemj mainīt taktiku un doties man uzbrukumā. Nekas cits neatliek, kā atmest domu par liekā kāta izvilkšanu. Tas gan nu jau būtu obligāts pasākums, jo ūdenī brīvas auklas ir par daudz, un tas var draudēt ar pamatīgu traucēkli brīdī, kad Lielo pievilkšu pie laivas.

Vienmēr, sākot copēt, pārbaudu un noregulēju spoles bremzi, jo tā ir garantija, kas palielina iespēju nezaudēt trofeju savas muļķības dēļ. Arī tagad tieši šis apstāklis nospēlē izšķirošo lomu – niecīgajā dziļumā un mazajā cīņas arēnā bremze paveic savu darbu un neļauj pārplēst auklu un izraut āķi no zivs mutes.

Tikusi zem laiva, Lielā izdomā pariņķot uz vienu pusi un tad uz otru. Lieki piebilst, ka laiva labprāt un bez pretestības ļaujas riņķa dancim. Šis manevrs tiek izpildīts ar tādu ātrumu un centību, ka vienubrīd nākas kātu stāvus iegremdēt ūdenī, lai no liekuma slodzes tas nepārlūztu. Atkal bremze dīc savu dziesmu. Baudu cīņu, un galvā tikai viena doma. Nē, nevis kaut nenorautos, bet kaut es dabūtu ieraudzīt!

Paralēli visam tam cīnos ar brīvās makšķeres auklu, kas riņķa danča dēļ jau ir visapkārt laivai. Plus vēl manas vēlmes dēļ kaut kā kontrolēt tās novietojumu aukla ir iekļuvusi laivā un vairs nedodas loģiskam sakārtojumam. Skats diezgan komisks. Daudz auklas, par daudz auklas… Prātā pat iešaujas Ērika Gruzniņa dziesmas vārdi “Zirnekļa tīklos sapinies rīts”. Tā arī jūtos.

Nestresoju, tas tāpat nepalīdzēs. Pievēršos Lielajai. Nolemju nedaudz pievilkt grožus. Jūtu, ka saies, ka drīkstu. Nu gan sirds sāk sisties straujāk, jo saprotu – brīdis, kad ieraudzīšu pretinieci, ir pavisam tuvu. Kontrolējot kustības, lēnām ceļu kātu un pietinu auklu, ceļu un pietinu, un nu jau esmu gatavs zivs pretdarbībai. Galvā joprojām doma: galvenais – ieraudzīt.

Redzu, kas notiek ar otras makšķeres brīvo auklu, – tā nu jau aplenkusi laivu no visām pusēm. Saprotu – ja būs iespēja ņemt, tad tā jārealizē, jo otras, visticamāk, nebūs.

Un tad viņa parādās... Vienreizīga savā majestātiskumā un izmērā... Vienžubura āķa sagūstīta, lēnām slīd laivai arvien tuvāk un tuvāk... Elpu aizturējis, vēroju šo fantastisko ainu un izbaudu katru cīņas mirkli.

Tad pienāk brīdis, kad izšķiras – būs vai ne. Tās divas sekundes ir kā mūžība, kad plauksta slīd pie pretinieces žaunām, kad pirksti stingri satver Lielo un saudzīgi, bet pārliecinoši ieceļ laivā. Ir!

Ar cieņu un apbrīnu vēroju zivi, kas guļ laivā uz grīdas. Un domās pateicos par tās dāvātajiem neaizmirstamajiem mirkļiem.

Cerība rudenīgā mierā

Par pārsteigumu, brīvo makšķeri izdodas satīt ātri un bez aizķeršanās. Atliek tikai atrast krastā vietu, kur izkāpt un uztaisīt foto ar zivi. Lai varētu uzņemt portretfoto, man uz makšķeres turētāja teleskopiskā mietiņa bāzes ir uztaisīts telefona turētājs. Iespraužu zemē, ielieku telefonu, iestellēju taimeri – un drīz vien bilde gatava. Tas atmiņai par copes mirkļiem. Ne metramēra, ne svaru, protams, līdzi nav...

Atlikusī dienas daļa paiet rudenīgā mierā ar periodisku rasinātāju no augšas. Ik pa laikam atgriežos pie cīņas ar zivi. Labi, ka enkurs nebija ielaists, noteikti būtu aptinusies ap tā striķi. Patiesībā – kā ir darīšana ar ievērojamu pretinieci, enkuru es vienmēr ieceļu laivā. Labi, ka spoles bremze bija noregulēta, citādi plukš un čuš.

Dabas māte mums, makšķerniekiem, arī ir nākusi pretī. Tā līdakām pie mutes ir izveidojusi tā saucamo ūsu, aiz kuras bieži aizķeras aukla un neļauj tai nokļūt asajos zobos. Citādi zivs izvilkšana bez metāla vai nepārkožamām cita materiāla pavadām, darbojoties uz dzīvo, kļūtu mazāk rezultatīva. Šī fizioloģiskā īpatnība man arī ļāva noķert šo un arī citas zivis ar mono auklu.

Viena copes diena ir beigusies, bet jau nākamā nav aiz kalniem – tātad arī cerība un sapnis par savu Lielo. Ne asakas!

Foto: DJ Aivis