Izmantojot vēja maiņu no DR vakar uz A, DA šodien, izlēmām bišku padžigot menčuku iekš to jūrj’. Mani atbalstīt šinī visnotaļ aizraujošajā pasākumā pieteicās Goldingenas augstkalnes rūdītākais jūras vilks avtt (ar veselām 2 jūras copes reizēm pieredzi bagāžā). Sanesam mantību laivā, dodamies no bāzēšanās vietas lejā pa upi. Satiksmes dienests brīdina, ka ostā un jūrā ir apgrūtināta redzamība – it kā es to pats nezinātu, jo konkrētākajā miglā knapi varu saskatīt avtveidīgā muskuļotā auguma aprises laivas priekšgalā. Tāpēc takš negriezīs atpakļ? Kaut kur gan jau atdursies, va nē?
Aiz vārtiem miglas priekškars palēnām pazūd, gandrīz pie apvāršņa it kā neaizsniedzamā attālumā saskatāma mūsu copes vieta. Tik vējelis paliek spirgtāks un spirgtāks. Arī rullis parādās – tāds nepatīkami īss un ass. Tāpēc takš negriezīs atpakļ, va nē?
Esam klāt: tiek nolasīti eholotes rādījumi un avtt pēc kapteiņa rīkojuma laiž lejā enkuru. Pirmie pāris metieni un katram no mums izdarīto metienu skaitam atbilstošs resnulīšu daudzums uz borta. Austrums pieņemas spēkā un norauj mūs no atrastās točkas. Tāpēc takš negriezīs atpakļ, va nē?
Vēl pāris enkurvietas, vēl pāris austreņa negantības. Zivtiņa pa bišku gan krājas. Saulīte sāk savu grūto kāpienu rudenīgajā debesjumā un vējelis paliek mīlīgāks. Tagad nu noteikti negriezīs atpakaļ!
Un tad, meklējot kārtējo ķerīgo točku, eholote „sajūk prātā” – tiek rādīts tāāāds zivju slānis 2 metru biezumā, ka nabaga ierīce to uzskata par grunti. Pārējo jūs varat nojaust paši, arī man laiks doties tīrīt lomu.
Tik piebildīšu, ka katram no mums bija vairāki eksemplāri, kuri pēc dažiem spoles roktura apgriezieniem nelokāmi kā stahanovieši atgriezās pie grunts un izlēma brutālā veidā konfiscēt mūsu mānekļus, vo.
Īsumā viss.
12.novembris 2014, 20:43 |
links