Es nau pro, bet doma varētu būt tuvu patiesībai.
Veselu mēnesi+ Lupē un taj pieguļošajos ūdeņos bija nemainīgi siltumnīcas apstākļi, kad līmenis īpaši nemainījās un visiem aļģveidīgajiem bija labvēlīga vide, kur aktīvi vairotiess. Tagad sapūta pareizie vēji, nostaigāja līmeņi un visu to šļuru no piekrastes, arī Babītes, ieskaloja lielajā ūdenī, kur tā tagad arī braukā šurpu turpu un bojā copmaņiem dzīvi.
Jūrā vienīgais veids kā var provēt cīnīties ar ejošo zāļu daudzumu ir kātus spraust uz pirmā sēkļa un copēt starp līdz otrajam. Tās (zāles) tomēr parasti iet pa sēkļu mugurām. Kā arī kātus ilgi neturēt ūdenī un bieži pārmest. Esmu tā copējis apstākļos, kad no krasta bez variantiem.
o.
otinjsh, 15.augusts 2018, 12:01
Piekrītu gandrīz.... Tas der pie mērenām zālītēm, bet ja uznāk virsū zaļais plankums, tad vienalga ir vakars......Tādēļ esmu atteicies no kanalizācijas caurulēm un izgatavojis no alumīnija leņķiem garus statīvus, ap 1.30 - 1.50, kurus var iedurt dziļi gruntī, lai garās makšeres no 4.20 - 5.00 m., turētos un negāztos ūdenī. Ir bijuši arī nelaimes gadījumi, kad nezināms zemūdens iemītnieks apgāž. Tiesa gan liels svars, bet man ir dārznieka rati. Es ar savējiem statīviem varu makšķerēt arī no otrā sēkļa, bet dzīvoties pa ūdeni visu laiku prezī nav diez ko.....ne jau vienmēr zivs ir otrajā, jo plekste šļutu arī nemīl. Ķeras tikai tā, kas ir iesprostota ar zaļo šļuru.
15.augusts 2018, 12:34 | links