"Filmu vērtē vēsturnieks Juris Ciganovs:
Pēc Maskavas pasūtījuma tapušais seriāls “Ilgais ceļš kāpās” nav tikai skaista melodrāma, šī filma ir tipisks sava laika (neaizmirsīsim, 1981. gadā bija Brežņeva ēras pati kulminācija) izstrādājums, kura mērķis bija noniecināt neatkarīgās Latvijas vēstures posmu un slavināt Padomju Savienību. Mīlas stāsts bija tam visam pakārtots.
Neiedziļināšos mākslinieciskajās niansēs, nav mans “dārziņš”. No vēstures parādīšanas viedokļa filmā ir ārkārtīgi daudz, negribētu teikt – melu, bet neprecizitāšu. Neieslīgšu sīkumu ķidāšanā, kaut to varētu darīt daudz un ilgi – gandrīz katrā epizodē ir kas pieminēšanas vērts. Bet galvenie, kā akadēmiskās aprindās teiktu, “problēmjautājumi” būtu šādi.
Sliktā “buržuāziskā dzīve”. Filmā parādītais neatkarīgās Latvijas laiks skatītājam jāsaprot kā sliktākais, kas mūsu tautai ir bijis: masveidīga iedzīvotāju ieslīgšana parādos, politiski nevēlamo personu piespiedu iesaukšana armijā, turīgo pilsoņu iesaistīšanās visādās ekstrēmistiskās provāciskās organizācijās (patiesībā filmā minētais “Pērkoņkrusts” tobrīd bija aizliegta organizācija un savā darbībā tā ieturēja izteikti pretvācisku un arī pretkrievisku pozīciju), aizsargu patvaļa (lauku apvidos aizsargos brīvprātīgi darbojās paši vietējie iedzīvotāji un kautiņa sarīkošana pie kroga formas tērpā ģērbtiem aizsargiem draudētu ar padzīšanu no organizācijas un tiesu) un vēl, un vēl… Rezultātā padomju varas atnākšana parādīta kā atpestīšana no visa šī “buržuāzijas diskrētā šarma”. Kaut gan bērnībā man tieši pirmās sērijas likās tās interesantākās – kaut kas pievilcīgs bija tajā “buržuāziskajā dzīvē”: Latvijas karogs, armijas formas tērpi, runas par savu valsti…
Uz Sibīriju kā ciemos. Jā, filmā pirmo reizi latviešu kinematogrāfa vēsturē tika parādītas izsūtīšanas. Taču ir jāpiekrīt Eduardam Berklavam, kurš savulaik teica, ka filmā brauciens uz Sibīriju parādīts kā iešana ciemos – ne tev čekistu ar kravas mašīnu pie mājas, ne lopu vagonu, ne lēģeru, ne dzeloņstiepļu, ne sardzes torņu… Krievu sādžā Martu ar dēliņu sagaida, ielaiž uz dzīvošanu mājā, pabaro, apģērbj, nu gluži kā kūrortā. Tikai vecais Mitjais drusku paburkšķ par fašistiem… Pēc tam viņš pats iesaka Martai uzrakstīt vēstuli “kur vajag” par nodarītajām pārestībām, un Martu no izsūtījuma atbrīvo. Nu, skaisti taču…
Aizsargi kā bandīti. Mājās palikušie un mežos sabēgušie aizsargi ar bijušo krodzinieku Āboltiņu priekšgalā, protams, ir “bandīši” un prasti veikalu izlaupītāji, kas, pateicoties vecā Ozola nemākulībai un viņa bijušā, visādi abižotā kalpa Pētera nodevībai (atvainojos, vērībai), pelnīti saņem sodu. Tiesa, mani vienmēr ir pārsteidzis, kā padomju cenzūra varēja atļaut parādīt, ka Ārija Geikina atveidotajam “bandītam” Āboltiņam ir kaut kādas cilvēciskuma paliekas – kāpjot laivā, lai mēģinātu aizbēgt uz ārzemēm, viņš noglāsta dzimto zemi un kabatā iebāž sauju liedaga smilšu…
Padomju zvejnieku ceļš uz Zviedriju. Filmā parādīts, ka neilgi pēc kara beigām parasti Padomju Latvijas zvejnieki negadījumā nonāk Zviedrijā, pēc tam atgriežas atpakaļ. Patiesībā “normāli” būtu, ja viņus visus bez liekām runām aizsūtītu labākajā gadījumā uz Sibīriju, sliktākajā – nošautu tepat Centrālcietumā… Bet zvejnieki dzīvo, precas, pat tiek paaugstināti amatos.
Vācietis padomju Irkutskā. Pa padomju Sibīrijas pilsētu, ja nemaldos, Irkutsku, pavisam viens un VDK nepieskatīts staigā Vācijas Federatīvās Republikas pilsonis Rihards Losbergs, ieiet parastā padomju “hruščovkā” un tā vienkārši piezvana pie durvīm, aiz kurām dzīvo Marta ar savu pieaugušo dēlu. Pat nav jābūt vēsturniekam, bet vienkārši padomju sistēmā dzīvojušam, lai saprastu, ka tas nebija iespējams…
Viss šeit pateiktais ir tikai mans personīgais viedoklis. Lai jau šī filma daudziem paliek kā skaists mīlasstāsts, katram pašam ir tiesības izlemt."
2.marts 2019, 19:46 |
links