Šmiga, papīrs pacieš visu, bet esmu pietiekoši daudz aculiecinieku stāstus dzirdējis. Gan izsūtīto, gan to, kurus neizsūtīja, bet varēja, jo daudz kas bija atkarīgs no vietējās varas.
Konkrēts piemērs manas sievas senči, kuri nekādi neiederējās izsūtīšanai- jaunsaimnieki. Izsūtīja pilnam kvorumam. Itkā, kādi ar tādu pašu uzvārdu atpirkušies?
Gribat ticat, gribat ne, bet domāju, ja kaut kas tāds atkārtotos, pietiktu apbižoto tautiešu. Pietiekoši daudziem par paveikto darbu nesamaksāts, vai solīts vairāk un saņemts mazāk utt. .
BrunoL, 14.jūnijs 2021, 15:20
Es kaut kā vairāk uztico vēsturniecei, kas strādā ar čekas arhīva dokumentiem, nevis "viena tante teica":
Labprāt satiktu to, kurš sāka šos pieņēmumus izplatīt... Tie ir izrādījušies ļoti dzīvelīgi un ar tendenci attīstīties aizvien tālāk. Tādēļ atkārtoju vēlreiz: visus ar deportācijām saistītos lēmumus pieņēma un visu dokumentāciju sagatavoja TIKAI UN VIENĪGI ČEKAS DARBINIEKI.
Pirmkārt: tās bija īpaši slepenas, drošības dienesta plānotas un organizētas operācijas, par kurām vispār neviens nedrīkstēja zināt. Mēs šobrīd zinām, ka deportācijas notika, un tāpēc ir tāds muļķīgs uzskats, ka arī tolaik, 1941. un 1949. gadā, par to zināja visi, kam nebija slinkums. Bet nezināja! Drošības struktūrās Maskavā tika pieņemti lēmumi, ka šāda akcija jāveic. Pēc tam par to informēja attiecīgo okupēto teritoriju čekistus un uzticēja viņiem veikt visus priekšdarbus. Čekā noteica izsūtāmo kategorijas, kuras 1941. un 1949. gadā atšķīrās, atbilstoši tābrīža situācijai.
1941. gadā čeka saprata, ka okupētajās teritorijās veidojas pretošanās kustība un ar individuāliem arestiem vien galā tikt nebūs iespējams. Tādēļ deportācijas pamatā skāra cilvēkus, kuriem bija atsavināti īpašumi, militārpersonas, policijas un aizsargu organizāciju biedrus, kā arī sabiedriski aktīvus un inteliģentus Latvijas brīvvalsts laika cilvēkus. Būtībā – tos, kuriem bija pamatots iemesls neieredzēt okupācijas režīmu un kuri vajadzības gadījumā būtu spējīgi pret to cīnīties.
Savukārt 1949. gadā jau četrus gadus notika nacionālo partizānu karš, un, lai gūtu tajā kādus panākumus, bija nepieciešams iznīcināt partizānu atbalsta bāzi laukos, vienlaikus nodrošinot arī kolhozu veidošanas procesu. Līdz ar to deportēto absolūtais vairākums bija turīgie un vidējie lauksaimnieki.
Vēl viena atšķirība: 1941. gada deportāciju plāns paredzēja konkrētu personu, pārsvarā vīriešu, arestēšanu un nogādāšanu ieslodzījuma vietās, kur notiktu izmeklēšana un attiecīga soda piespriešana. Šī iemesla dēļ ģimeņu tēvi (sievietes retāk) tika nošķirti no pārējiem un aizvesti citā virzienā. Lielākā daļa šo cilvēku gulagā gāja bojā no bada un slimībām, nereti pat nesagaidot izmeklēšanas beigas, jo smagajos darbos viņus sūtīja jau uzreiz, bet dzīves apstākļi un pārtikas devas kara gados bija tik dramatiski samazinātas, ka izdzīvot faktiski nebija iespējams.
Pārējos ģimenes locekļus nogādāja nometinājuma vietās. Par to, cik smags un traģisks bija viņu liktenis, ir ļoti daudz liecību, pārsvarā atmiņu veidā. Savukārt daudz mazāk ziņu ir par gulagā nonākušajiem, jo atgriezās tikai daži. 1949. gada deportācija šādu ģimeņu dalīšanu vairs neparedzēja, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc izdzīvošanas iespējas šajā gadījumā bija nedaudz labākas.
Tātad – vietējie čekisti saņēma rīkojumu un ķērās pie darba. Šajā vietā parasti kāds pamanās iebilst: “Ko tie krievu čekisti varēja zināt par vietējiem apstākļiem? Viņi taču nevienu te nepazina! Bez vietējiem bāleliņiem stučītājiem nekas nebūtu noticis!” Piedošanu, šeit nebija nekāda Ņūņambambija, kur cilvēki dzīvoja kokos un sazinājās ar zīmēm. Jebkurai organizācijai vai struktūrai bija perfekta dokumentācija, kas pēc okupācijas nonāca jaunā režīma rīcībā. Armijas un policijas dokumenti, aizsargu saraksti pa apriņķiem un pagastiem u. tml. Nacionalizēto īpašumu saraksti bija publicēti arī laikrakstos. Protams, čekisti izmantoja arī savā rīcībā esošo operatīvo informāciju, tostarp ziņotāju sniegto, taču, cik lielā mērā, tas palika viņu ziņā. “Stukaču” rinda ar sarakstiņiem pie apriņķu čekas mājām tik tiešām nestāvēja. Galvenokārt jau tāpēc – vēlreiz uzsveru –, ka tā bija SLEPENA operācija. Viena no 1941. gadā deportējamo kategorijām bija ar nāvi sodīto personu ģimenes. Piedošanu, kā sētnieks vai kaimiņš – nelabvēlis – varētu zināt, kuram kāds sods piespriests, ja par to pat arestētā tuviniekiem netika sniegta nekāda informācija? Jebkuram, kurš joprojām ir svēti pārliecināts par vietējā iedzīvotāja “faktora” nozīmīgumu, es kārtējo reizi iesaku aiziet uz Latvijas Valsts arhīvu un iepazīties ar vismaz vienu deportācijas lietu. Tur būs redzams, kā paraksts atrodas zem lēmuma par konkrētās personas deportēšanu. Tas būs čekista paraksts.
Šajā vietā mēdz atskanēt vaimanas, ka “angažētie vēsturnieki mazgā baltus vietējos neliešus – savu tautiešu bendes” un tamlīdzīgi. Tik traki arī nav. Gluži vienkārši fakti ir fakti un tos nevajag “čakarēt”. Vietējo iedzīvotāju iesaiste, protams, bija, taču ne dokumentācijas sagatavošanas posmā, bet tiešajā deportāciju veikšanas norisē. Tādu cilvēku resursu, lai vienlaikus arestētu un pārvietotu vairākus desmitus tūkstošus cilvēku, čekai nebija. Tādēļ tika veidotas deportāciju operatīvās grupas, kurās ietilpa čekas darbinieks, Sarkanās armijas, iekšlietu karaspēka karavīri vai miliči un tā dēvētais “padomju–partijas aktīvs”. Protams, čekists arī varēja būt agrākais Latvijas pilsonis, tomēr tādu skaits “orgānos” nedominēja. Militārpersonas parasti bija PSRS pilsoņi. Vietējie iedzīvotāji pamatā veidoja milicijas un “aktīvistu” kategoriju. 1949. gadā vēl klāt nāca arī “istrebīķeļu” bataljonu kaujinieki.