Lādzēnu dīķi

Mirtin labs raksts ! Pilnīgi vizualizēju ainiņu kā cīnījies ar lielo zivi ar 0.08 aukliņu. Es vēl pa vecam laižu. Mikrodžigam 0.06 . Jaunās tendences darboties ar resnākām. Nu labi, metiens par kapeiku tuvāks, bet ir cerības no zāļu kušķa vai siekstas izraut un ko lielāku pievarēt. Būtībā tā jau ir, asars nav līdaka, tālam iemetienam baigā nozīme nav.

Šitāds gadījās tikai viens. Izskatās, ka ilgi zem ūdens dzīvojies.

Šitādu svētdien bija maz.

Šitādu svētdien bija daudz.

Uztaisīšu nelielu turpinājumu. Pēc tam, kad krēsls tika izvilkts, es braucu iekšā. Ūdens līmenis pēc krēsla izvilkšanas vēl vairāk samazinājies, līdz ar to zivju koncentrācija vēl lielāka. Man ir uzlikts kaut kāds līdaku lāsts. Apskrēju savas asaru točkas, konstatēju, ka asaru nav, bet ir tikai līdaciņas. Braucu meklēt jaunas vietas. Ieliku sev GPSā kādas 5 točkas. Redzēs kā strādās. Bet situācija šausmīga. Asari bija, bet baigi kūtrie. Tikai pa bišķim knābāja. Man ir aizdomas, ka līdaku aktivitāte viņiem sita pa nervu. Kopsummā izvilku kādus 10 asarīšus. Septiņi lielākie atbrauca mājās. Bet tie lielākie bija tādi, kā citas reizes mazākie. Nu lielākais varbūt uz grami 250. Nemērīju un nesvēru. Toties līdakas atkal atvilkos. Pēc tam, kad pārgāja lietus, līdakas vienkārši uzsprāga. Labā ziņa - zemmēru bija maz. Tikai kādi pieci. Laivā iecēlu kādus 20 mēriņus. Viens atbrauca arī mājās. Tieva, slaida - 55cm. Noķēru arī šīs sezonas lielāko līdaku. Noķert noķēru, bet laukā nedabūju. Man vismaz labpatīk domāt, ka tā bija līdaka. Paņēma uz asaru spininga, mazo asaru māneklīti. Zinu precīzi, cik viņa mani vazāja apkārt. 10 minūtes. Jo viņa paņēma uzreiz pēc tam, kad piezvanīja sieva. Pēc tam paskatījos laiku. Cope bija absolūti neizteikta. Neliels knābiens, viena atšķirība, ka aukla mērķtiecīgi sāka slīdēt sānis. Kad es tai ietesu pa šmauli, sāka skriet uz krūmiem. Cik jau nu varēju ar 0,08 aukliņu to centos stūrēt prom. Šķita, ka tas arī izdodas. Aizstūrēju to reizes piecas vai pat septiņas prom no krūma. Tad tā pagriezās pret sauli... un tas bija liktenīgi. Tā kā pirms tam lija lietus, es saulesbrilles biju ielicis somā. Tagad pret sauli, lai kā miedzu acis, neredzēju no ūdens rēgojošos krūmu galus. Līdaka vienkārši izbrauca caur krūmu. Viņa gāja kā tanks. Aukla protams ilgi šito rīvēšanos nespēja izturēt. Tā nu es paliku "priecīgi" satraukts... Tā arī nezinu, kas tas bija. Kolēģis ņirdzot, saka ka ūdrs vai bebrs :DDD Bet nu pie kājas... mērķa zivs ir asaris. To neviens nav atcēlis :D Bet asari mani piesmēja. Šķiet, ka ūdens pamazām dziest un mostas arī lielās līdakas. Tas nav labi, jo tās terorizē asarus un čakarē copi. Nu ko, visiem ne asakas. Man ir doma vēl pa jaunajām točkām asarus pameklēt, lai ziemā var paslaktēt ar bļitku. Bet nu ir smaga aizdoma, ka šie baigi nobīdās. Nezinu, redzēs, kā būs ziemā.

Šodien divatā ieskrējām no 10:00 līdz 13:00, kolēģim viens asaris un sešas līdakas, no kurām viena mēra. Bonusā pie pontona izmakšķerēts saliekamais krēsls, bet krēslā vēzis! :) Man viena nerealizēta cope! Gadās arī tādas reizes.
Kopsummā svaigs gaiss paelpots, ķeksis ievilkts!

Svētdienas makšķernieka piezīmes: Ūdens auksts, gliemeži nosaluši, zivju nav, tikai līdakas. Es gan speciāli uztaisīju interesanto copi. Tad nu visu pēc kārtas. Savulaik, nu jau nelaiķis, kāds vecs copes biedrs man teica - nav nekāda lielā māksla noķert zivi vietā, kurā tu to proti izdarīt, ar rīkiem, ar kuriem to proti izdarīt, laikā, kad zivis ķeras. Izņemam vienu no šiem punktiem laukā - noliku malā visus ejošos mānekļus, atstāju līdz šim nestrādājušās asaru gumijas, līdaku gumiju kasti un vienu rotiņu. Vobleri, asaru rotiņi, vēzīši palika ārpus svītras. To, ka būs ziepes sapratu pirmajās piecās minūtēs, jo, izbraucot no bāzes, uzreiz pieķērās zemmērs. Vajadzēja griezt riņķī un braukt laukā. Taču baigi gribējās kaut ko noķert. Teikšu atklāti... Noķēru tikai sešus asarus. Lielākais 26 cm. Divus uz kaku krāsas gumijas, divus uz tumši zaļa zirnekļa un vienu uz 4 nr rotiņa. Tas viss līdz sāka stipri līt. Pēc tam tikai un vienīgi līdaciņas. Mazas, nekaunīgas, agresīvas. Zālēs, virs zālēm, pie salām, pie krūmiem, atklātas vietās... Visur. Vienubrīd bija tā, ka katrā trešajā metienā līdaciņa. No visas čupas varbūt divas bija mērā. Bet čupa bija liela... 40 vismaz, varbūt vairāk. Centos darīt tā, lai pašas nokabinās, bet liela daļa āķi rija iekšā līdz ūkai. Bija jāpiestrādā, lai uzmanīgi atbrīvotu. Beigās nospļāvos un braucu malā. Pilnīgs fiasko... Mērķa zivs ta bija asaris... Cope no pusdienlaika līdz kādiem plkst.18. Vārdu sakot, nav tur ko darīt... Domāju pie vainas ir nosalusie gliemeži, jo ūdens strauji dziest :DDD

Biju cieti nolēmis aizbraukt uz Daugavu fīderēt. Pēdējā brīdī konstatēju, ka mušu kāpuri aizgājuši mušās. Līdz ar to atkal aizbraucu uz purvu. Ja atklāti, šoreiz bija nereāli interesanta cope. Sāku ap plkst.15. pirmās divas stundas pagāja bez copes. Vispār nekā. Pat nenāca līdzi. Sāku mētāties apkārt un darīt visādas muļķības. Tad sapratu, ka tā nebūs nekāda aršanas un nostājos vietā, kur pēdējā reizē trāpīju uz asariem un metodiski sāku strādāt centimetru pa centimetram, mainot mānekļus un to pasniegšanas veidu. Pirmais asaris atrādījās uz kaku krāsas vēzīša. Pēc tam klusums. Bet sapratu, ka viņi tur ir tikai galīgi neatsaucīgi. Izmēģinājis visu... Gumijas, voblerus, dažādu izmēru rotiņus, pat mazo šūpiņu un poperi... Tad uzliku vienu mānekli, kas nebija devis rezultātu purvā vispār. Pat copi nebiju redzējis. Mēģināts tika divas sezonas un nekā. Pēkšņi tieši šo mānekli asari gribēja. Visa fiška, ka vajadzēja agresīvu spēli un pa pašu grunti. Neteikšu, ka piekapāju daudz un lielus... Lielo nebija vispār. Lielākais ap 22cm. Un nebija kā no ložmetēja... Pa kādam šur un tur. Toties sīkas līdaķeles sitās virsū vienkārši lopā. Pilnīgi atklātas vietās, bez zālēm, bez čakārņiem. Skrēja un grāba. Beigās pamēģināju izspēlēt arī klasisko rotiņu. Ilgi mocījos, kamēr vienu ašuku izmocīju. Tas arī bija pēdējais. Mājās aizbrauca seši asari. Pārējie peld tālāk. Kopā varēja būt kādi 15-20.

daddy_j - Ja tev tepat Jūdažu ezerā ķeras, tad vēl citu miljons ezeriņu apkārt. Tas pats Annas un vēl aiz katra kalna pa pļaņčkai. Nav tev ko rādīties sēļu purvā. Mums te ar ezeriem ir iztrūkums un izvārīti asari pa karjeriem un dīķiem jālasa... Bet ja nopietni, tad zivju pietiek visiem. Pat ja bieži brauc uz vienām un tām pašām vietām, pienāk brīdis, kad sajūta, ka brauc uz gastronomu, pamatīgi aplauž. Tieši tādās reizēs var kaut ko iemācīties. Pretējā gadījumā uz konkrēto purvu varētu braukt ar trim mānekļiem un izķert visas zivis. Man no visām reizēm, cik pa šo karstumu esmu bijis, katru reizi ir palīdzējis pie zivīm tikt kaut kas cits. Vienreiz mepps, vienreiz aizvēsturisks Rapalas voblerītis, vienreiz keitech gumija bet vēl vienu reizi, mānekļa īpašā pasniegšana. Tā, ka ... mainīšu peizāžu, lai nerastos sajūta, ka braucu pēc zivīm :DDDD Būs jāaizskrien līdz Jūdazim :DDDD

Visiem ne asakas! Nebrauciet uz Lādzēniem, tur zivju nav!!!!

mirtins, 29.augusts 2022, 13:42

Nelecies, ja!! :)

Braucām un brauksim. Tieši peizāžas dēļ...un attieksmes, ka esam gaidīti! :)

Tādi pat asarīši tepat Jūdažu ezerā uz MJ ķerās. bet peizāža PAVISAM cita :)

Par avotiem runājot, vispirms derētu vienoties par jēdzienu. Tas kas ir zem zemes ir ķipa āderes, bet kad iztek laukā, tad avots.... Nezinu, nemācēšu teikt. Tas, ka zem zemes esošajos avotos nav skābekļa varētu lielās šaibās atbilst patiesībai. Taču arī šie ūdeņi ir dikti dažādi. Pats zinu dažus, kas izlien virszemē un tad ielien atpakaļ pazemē. Ir tādi, kas neietek ūdenī zem ūdens virsmas, bet gan krastā un burbuļo uz leju un vēl visādi citādi. Esmu uz šo purvu braucis gadus vairāk nekā 20. Zivis nosprāgušas neesmu redzējis vēl nekad. Pēdējā reizē redzēju vienu asarīti, bet to, visticamāk, kāds bija pēc noķeršanas palaidis vaļā. Purvs ir savienots ar Misu, Vārniņu, bet no ezera ūdens iztek uz Vīksniņu. Tas ka Vīksniņā visu laiku ir straume un tā nekad neapsīkst, liecina, ka ezerā ir arī pietece. Kopš atjaunoja izejas trubu, vienbrīd straume bija jūtama arī ezerā atsevišķās vietās un savienojumos starp dīķiem. Vienu pateikšu droši, ja ziemā zivis neizsprāgst, tad vasarā, lai cik karsti, ja nebūs blakus faktori (purva ūdens pieplūde ar sliktu skābekļa saturu, vai kāds cits piesārņojums), vasarā zivis neizsprāgs. Vējš, ūdens masu kustība, temperatūras svārstības, tas veicina skābekļa režīmu. Mana piebilde - līmenis zems, gliemeži nosprāguši, bija vairāk domāts ar ironiju par šeit jau par klasiķi kļuvušo "viss ir slikti" apskatnieku. Kopš atsāku uz Lādzēniem regulāri braukt gan ziemā, gan vasarā, bez zivīm neesmu palicis nekad. Ar uzsvaru uz "Nekad". Nesaku, ka citur ir sliktāk, vai labāk. Citur ir savādāk. Kādreiz bieži braucu uz Enguri, Burtnieku, Kaņieri, Babīti... nu tagad braucu uz Lādzēniem. 15 minūtes no mājām :))) Vienīgais iemesls braukt citur - kad apnīk viena un tā pati peizāža:D Visiem ne asakas! Nebrauciet uz Lādzēniem, tur zivju nav!!!!

Kāpēc daudziem liekas, ka pazemes avoti ir skābekļa avots? :D

Mīdiju gliemežu bojā eja ir dabas process. Tas notiek katru gadu neatkarigi no ūdens vai gaisa temperatūras. Pīlnīga līdzība ar visām dzīvajām būtnēm uz pasaules. Ja sāktu "peldēt" baltā zivs, tad varētu sākt satraukties, bet šeit Lādzēnu dīķos ir pateicīga gultne kas ezeru baro ar avotiem. Tāpēc ne ziemā, ne vasarā zivju krājumi neizslāpst!!!

Atkal bilde bremzējās

Sanāca neplānoti atkal tikt purvā. Auto datorā rādīja+31,5. Bet zivīm tas šķiet īsti netraucēja. Nebraucu uz zināmajām vietām, bet meklēju jaunas. Ķēru tikai asarus, bet šodien aktīvās bija arī līdakas. Vienu sanāca arī nomušīt (57cm), bet no atlaistajām mērā bija kādas 3-4. Pie 10 tās līdakas skaits nojuka. Varētu būt kādas 17. Nevienu necentos iecelt laivā. Atvilku līdz laivai un laidu vaļīgu auklu. Bet diemžēl lielākā daļa atāķēties nemācēja un bija jāpalīdz. Tai, kuru nomušīju, vispār nācās taisīt operāciju. Arī asarus lielākos laidu vaļā. Diemžēl tas čakarēja copi. Vairāk par vienu vienā vietā nenoķēru. Mājās atbrauca nedaudz pāri 10 asariem. Lielākais 32 cm. no atlaistajiem kādi 3 vai 4 varēja būt nedaudz lielāki.
Pavisam lielos šoreiz nenoķēru. Viens interesants novērojums. Iebraucu ap plkst 15.30. Pūta neliels vējelis. Vakarā ap plkst 19 vējš sāka norimt un cope apsīka. Līdakas pārstāja ņemt vispār. Asari sāka bakstīties, plēst gumiju astes un neuzsēsties. Plkst.20 biju laukā.
Laikam jāiepauzē. Kopumā ūdens līmenis zems, gliemeži nosprāguši, zivju nav! PS. Līdzjūtība tai divu cilvēku ekipāžai, kura pirms manis jau bija ezerā un kura palika ezerā pēc manis. Pusplikiem šādā peklē dzīvoties pa ezeru var tikai ar super labu sauļošanās krēmu, vai arī jums šonakt ir ļoti draņķīgi, jo sāp visas apdegušo torsu maliņas. Turās!

daddy_j [23.08.22]: Tad izdarīju gājienu ar zirdziņu un... Ha Ha Ha... Tur pat jau visu laiku biju... Pirmie pieci strīpaiņi laukā. Tālākais jau tehnikas jautājums.

mirtins, 23.augusts 2022, 00:21

Sliekšots? :)

Nea. Bet pamanīju mānekļus un animāciju.

Tad izdarīju gājienu ar zirdziņu un... Ha Ha Ha... Tur pat jau visu laiku biju... Pirmie pieci strīpaiņi laukā. Tālākais jau tehnikas jautājums.

mirtins, 23.augusts 2022, 00:21

Sliekšots? :)

Atkal radās brīvs vakars, bet ne tik brīvs, lai brauktu tālu no mājām. Tādēļ pirmdienas vakarā uz purvu prom. Sākums visnotaļ bēdīgs. Laukā nāk copmanis, kurš pa visu dienu nav pierunājis asarus uz tusiņu. Turklāt nopietns makšķernieks. Bet nu ko darīt. Nav jau tā, ka varētu kuru katru dienu atskriet pacopēt. Tādēļ braucu vien iekšā. Pirmajā spotā dažas reizes iemetu bet zivis nesajutu. Kas nav labi. Airējos tālāk. Pie vienas nelielas salas pamanīju sikzivju paniku. pamētāju... Kā akā. Bet mazos taču dzenāja... Pamēģināju gumiju - 0. Mazo vobleri -0. Mepps nr 2 -0 ... HM.... Vot purva velnu mīkla. Tad izdarīju gājienu ar zirdziņu un... Ha Ha Ha... Tur pat jau visu laiku biju... Pirmie pieci strīpaiņi laukā. Tālākais jau tehnikas jautājums. Pārbaudīju kādus 5 spotus un katrā pa kādai zivij noķēru. Šodien bija daudz piezvejas līdaku. Visas zemmēri. Tad nu vēl paālējos pa nepārbaudītām vietām un braucu laukā. Rezultāts padsmit asaru. Lielākais 32 cm.

Bildes strēgst

Pareizi te viens rakstīja. Ūdens nokrities, visi gliemeži nosprāguši, nav tur ko darīt. Iebraucu veļa pēcpusdienā pavizināties, 29 grādu karstumu pabaudīt. Bada vējelis, saule bez mākoņiem. Vārdu sakot cope sākumā bija interesanta. Asaris traki kūtrs. Bet pēc pāris stundām interesantas copes, sāku kaut ko saprast, un process notikās. Vai arī asari uz nakti sagribēja pavakariņot. Divi lielākie 36 cm. Caurmērs uz 20 cm. Vēl divi bija tādi kunkuļi, ka pacelt nejaudāju. Diemžēl atkal pārliecinājos, ka zivju slaktēšana palielina lomu, bet līdz ko met atpakaļ lielos asarus, tā cope apsīkst. Kopā salasīju pāri par 30 asariem. Vēl vismaz trešdaļu atlaidu, bet daļa pati atlaidās. Bildē daži ašuki ar vainīgo gumiju.