sakarigi raksti,bet foto atbilst rakstitajam
15.novembris 2012, 00:00 | links
Nedaudz, pavisam nedaudz par to kā man gāja copē pavisam nesen un pavisam netālā, sardeles ezerā, kas puņķojās cauru gadu, bet tāpatās ir gana iemīļots copesmaņu vidū.
Kādu laiku nekur nav būts, jo, redz', visādas citādas lietas pārņēmušas manu atbrīvoto laiku: ta lapas jāšķūrē, ta jārēķina meža jūdzes, ta jādedzina ugunsdziras pasaulīgie uzkrājumi, ta ar Vellu jādanco, bet rudens cope paliek kaut kur, nu kādā ~10ajā vietā.
Lai gan citādi rudeņos nav bijis, jo butes laikam nē, lotas ar' kaut kā ne pakam. Rudens raudas? Tās lai gana Normunds ar Kolu. Atliek līdaku medības, vai vismaz tāda tā kā imitācija.
Šoreiz ar mani copes imitācijā piedalījās ramadKrāns (rK). Šis pa gadu ar tā gruntīgāk uz adatas ir uzsēdies, kā jau ar cilvāku tas pabiežāk gadās. Pagaidām vel līdzcilvēki copes štrumus ar šim dāvina un jebkurš veikala apmeklējums beidzas ar skaistu mazmaisiņu. Lai jau ar tiek!
Bet nu par pašu copi.
Ierodamies gana laicīgi un, pārmijuši pārus vārdus ar laivu kasieri, kā arī ar pamatīgu cerību devu stūrējam ezerā. Velk pamatīgs Dienvidis, kas sanāk krasta vējš, tāpē' to baigi nejūt. Esmu nolēmis pieturēties šodien pie mazdžerkarsenāla bēbīšbusteru, busteru un vel kaut kādu tamlīdzīgu peldināmo krāmu paskatā, bet kolēģis lūk ir aprīkojies ar nedaudz nepiemērotiem mānekļiem, jo copes vietas ir bijušas makten dziļākas līdz šim. Šis darbojas ar rotējošiem mānekļiem, nedaudz ar gondoniem kā arī jauniepirkto "kislotņiku" mailīti.
Sākam ar krasta zonu, kur eglīte ir nedaudz sadugusi, apmētājam pleķīšus gan šā, gan tā. Es vālēju ar busteru tumšo (līnim līdzīgais). Esmu salasījies jerkotājtēmas gudrības un mānekli vadu pēc iespējas lēnāki ar izteiktām pauzēm. Nekas diži nemainās, jo copju ta nava.
Virzāmies tālāk. Līdz superprecīzais metiens tiek atalgots ar maigu "kniukt" (tjip tā kā ar plaķenēm kādu drāts gabalu nokniebtu) un maznemēriņš spirinās galā. Lai gan nav nekāds superļeidaks, smaidu un ar lepnumu noskatos uz rK. Man copē!! Turpinām virzīties tālāk, līdz pie puņķiem paķer atkal tāds pats kustonis un ar tādu pat "kniukt". Skaidrs, daudz ko daru pareizi, tik jāatrod kur dzīvojas lielākas un ēst gribošas sugasmāsas, kas saprotams ir mūsu mērkaķzivs.
Vel apmētājuši džunglīgo zonu, mans līnīts piedzīvo otro atdzimšanu. Vai tā bija kāda zīme? Tas notika apmēram šādi: Apmētājis tuvākās krūmapakšas jau lūkoju pēc tālākiem radiem. It kā vajadzētu aizvilkt. Bet nu bik pa šerpu žvidzinu un ar pamatīgu pātagas blīkšķi ceiners ielingo azarā. Fak!! Ceļamies no enkura un mazu cerību spārnoti dodamies upura virzienā. Nav un nav. Tas jau neba kāds peldošais. Kad jau zaudējis visas cerības, taisos pamest šamo likteņvarā, rK iesaucas:"Re ku gals!"(auklas). Jē-Jēziņ', kas par veiksmi! Reāli nospīdēja, ka aukla neplīsa pie pavadas mezgla, bet gan pie spoles mezgla. Bairīts rK no manis, kaut kad! :)
Lēnām pa vējam dodamies uz dziļuma pusi, stāstu šamam par visām veiksmīgajām copēm, lai vismaz kaut kā uzturētu cerību garu, jo šim nekas to pakulu taj' galā nerausta.
Izlienam no meldriem un R virzienā apstrādājam jau kritušo meldru plantācijas, kāds mutulīts un visur strādājošais kareivis rotiņš rK dod pirmo spindzeli. Es te esmu pārgājis uz savu mīļoto nepisļaiku no Kukusamomo un vagoju meldru biežņu. Izdodas izmānīt šīpavasara nārsta upuri.
Ehh, nav aršana un dodamies uz Ātges pusi kur nezkāpēc ir sakoncentrējušās ļoti daudzas laivas. Visas vālē no D uz Z, guļas airos, un spiež "replay". Tas viss kādā ~100m koridorī. Ņeužeļi tur tā sāls slēpjas? Diezvai, bet neredzams spēks velk mūs uz to pusi. Beigās gan netiekam līdz šamiem, bet noenkurojamies man zināmā līcītī, kas vasarā nosēts ar lēpēm, tagad tās sakritušas, bet iepriekš ir dāvājis pa kādai skaistai vāravai.
Te jau strādāju ar bēbīšbusteru (pelēkdzeltens), kas ir grimstošs, līdz ar to piemērotāks šim dziļumam. Ņemu uz leju divas sērijas ar pauzēm, tad vienu uz augšu, un tad atkan uz leju. Tā noturu nepieciešamajā dziļumā un neļauju āķiem uzlasīt zāles. Varētu ar' ar šamo strādāt seklākās vietās, bet tad izpaliek pauzes garās, kā arī vējš, ja močī uz augšu, auklai veido nekontrolējamu buru.
Ak jā! Otrs celiņš un ieķeras zālēs, ar asu rāvienu to atbrīvoju no gūsta un iepauzēju, jo par kaut ko aizdomājos, līdz raksturīgais "kniukt" un uz nezāļu piedzītajiem āķiem sēž šīs dienas MANS standartiņš. Pasūkstos nedaudz, pagrozu pauri, padomāju, ka visus šos salipinot kopā, sanāktu skaists līdaķels (bet ar rokdarbiem nemāku), novālējam visu akvatoriju un izceļam enkuru, lai dotos atpakaļ biezoknī.
Tā ka mans pienākums ir gulties airos, tad rK izmanto izdevību papeldināt savu vienīgo piemēroto voblerskābo mailīti. Aizpīpēju, vēroju pelēko debisi un saliekušos rK pindzeli. Airēju. Kas, ko, kas tur bija saliecies? Šis kā partizāns klusē un izstīvē bikzem2kg mamzeli. Nu ja, kamēr proletariāts raujas vaiga sviedros, tikmēr inteliģence nosmeļ krējumu. Priecājos kopā ar šamo ar tādu manāmi skaudīgu "he he he he, malacis", un raitāk ievālēju džunglī.
Tur šamais tiek pie velviena mazbērniņa, a es turpinu meklēt sūkājienu. Man tas lieliski izdodas.
Diena baigusies ar dalītām sajūtām. Atbraucu mājā un zivis nav jātīra, bet bērni mutes plāta & čivina: "Kur zivis?" Man nav ko iepriecinošu viņiem pateikt kā tikai: "Čau, /mīļais/ tētuks mājā!".
Rīt pusdienās atkal miežu putra bez nekāda taukumiņa.
Pēc tauķa došos aizparīt pa simts pudiem.
Nu kaut kā tā.
otinjsh
PS Starp citu, avtt, biju aizlaidis uz flegmatisko upi glumo vietu ekspedīcijā. Staigāju, vēroju un atradu, iespējams, baigāko robu. Līdz tam ~ 25min ar auto, tad pa pļavu pār uzkalnītei pie upes. Tad ~ 50m pa palienu līdz vienai kosu maģistrālei, tad pa maģistrāli ~ 100m, jāšķērso grāvis (ūdens līdz persikiem apmēram) un tepat jau ir skaists līcīts. Neredzēju no tiem neko, bet čujs saka, ka jābūt. Šo noprovēšu tad uz pavasara pusi un klusēšu, jo būšu ūdeni mutē saņēmies! Tā lūk.
Kādu laiku nekur nav būts, jo, redz', visādas citādas lietas pārņēmušas manu atbrīvoto laiku: ta lapas jāšķūrē, ta jārēķina meža jūdzes, ta jādedzina ugunsdziras pasaulīgie uzkrājumi, ta ar Vellu jādanco, bet rudens cope paliek kaut kur, nu kādā ~10ajā vietā.
Lai gan citādi rudeņos nav bijis, jo butes laikam nē, lotas ar' kaut kā ne pakam. Rudens raudas? Tās lai gana Normunds ar Kolu. Atliek līdaku medības, vai vismaz tāda tā kā imitācija.
Šoreiz ar mani copes imitācijā piedalījās ramadKrāns (rK). Šis pa gadu ar tā gruntīgāk uz adatas ir uzsēdies, kā jau ar cilvāku tas pabiežāk gadās. Pagaidām vel līdzcilvēki copes štrumus ar šim dāvina un jebkurš veikala apmeklējums beidzas ar skaistu mazmaisiņu. Lai jau ar tiek!
Bet nu par pašu copi.
Ierodamies gana laicīgi un, pārmijuši pārus vārdus ar laivu kasieri, kā arī ar pamatīgu cerību devu stūrējam ezerā. Velk pamatīgs Dienvidis, kas sanāk krasta vējš, tāpē' to baigi nejūt. Esmu nolēmis pieturēties šodien pie mazdžerkarsenāla bēbīšbusteru, busteru un vel kaut kādu tamlīdzīgu peldināmo krāmu paskatā, bet kolēģis lūk ir aprīkojies ar nedaudz nepiemērotiem mānekļiem, jo copes vietas ir bijušas makten dziļākas līdz šim. Šis darbojas ar rotējošiem mānekļiem, nedaudz ar gondoniem kā arī jauniepirkto "kislotņiku" mailīti.
Sākam ar krasta zonu, kur eglīte ir nedaudz sadugusi, apmētājam pleķīšus gan šā, gan tā. Es vālēju ar busteru tumšo (līnim līdzīgais). Esmu salasījies jerkotājtēmas gudrības un mānekli vadu pēc iespējas lēnāki ar izteiktām pauzēm. Nekas diži nemainās, jo copju ta nava.
Virzāmies tālāk. Līdz superprecīzais metiens tiek atalgots ar maigu "kniukt" (tjip tā kā ar plaķenēm kādu drāts gabalu nokniebtu) un maznemēriņš spirinās galā. Lai gan nav nekāds superļeidaks, smaidu un ar lepnumu noskatos uz rK. Man copē!! Turpinām virzīties tālāk, līdz pie puņķiem paķer atkal tāds pats kustonis un ar tādu pat "kniukt". Skaidrs, daudz ko daru pareizi, tik jāatrod kur dzīvojas lielākas un ēst gribošas sugasmāsas, kas saprotams ir mūsu mērkaķzivs.
Vel apmētājuši džunglīgo zonu, mans līnīts piedzīvo otro atdzimšanu. Vai tā bija kāda zīme? Tas notika apmēram šādi: Apmētājis tuvākās krūmapakšas jau lūkoju pēc tālākiem radiem. It kā vajadzētu aizvilkt. Bet nu bik pa šerpu žvidzinu un ar pamatīgu pātagas blīkšķi ceiners ielingo azarā. Fak!! Ceļamies no enkura un mazu cerību spārnoti dodamies upura virzienā. Nav un nav. Tas jau neba kāds peldošais. Kad jau zaudējis visas cerības, taisos pamest šamo likteņvarā, rK iesaucas:"Re ku gals!"(auklas). Jē-Jēziņ', kas par veiksmi! Reāli nospīdēja, ka aukla neplīsa pie pavadas mezgla, bet gan pie spoles mezgla. Bairīts rK no manis, kaut kad! :)
Lēnām pa vējam dodamies uz dziļuma pusi, stāstu šamam par visām veiksmīgajām copēm, lai vismaz kaut kā uzturētu cerību garu, jo šim nekas to pakulu taj' galā nerausta.
Izlienam no meldriem un R virzienā apstrādājam jau kritušo meldru plantācijas, kāds mutulīts un visur strādājošais kareivis rotiņš rK dod pirmo spindzeli. Es te esmu pārgājis uz savu mīļoto nepisļaiku no Kukusamomo un vagoju meldru biežņu. Izdodas izmānīt šīpavasara nārsta upuri.
Ehh, nav aršana un dodamies uz Ātges pusi kur nezkāpēc ir sakoncentrējušās ļoti daudzas laivas. Visas vālē no D uz Z, guļas airos, un spiež "replay". Tas viss kādā ~100m koridorī. Ņeužeļi tur tā sāls slēpjas? Diezvai, bet neredzams spēks velk mūs uz to pusi. Beigās gan netiekam līdz šamiem, bet noenkurojamies man zināmā līcītī, kas vasarā nosēts ar lēpēm, tagad tās sakritušas, bet iepriekš ir dāvājis pa kādai skaistai vāravai.
Te jau strādāju ar bēbīšbusteru (pelēkdzeltens), kas ir grimstošs, līdz ar to piemērotāks šim dziļumam. Ņemu uz leju divas sērijas ar pauzēm, tad vienu uz augšu, un tad atkan uz leju. Tā noturu nepieciešamajā dziļumā un neļauju āķiem uzlasīt zāles. Varētu ar' ar šamo strādāt seklākās vietās, bet tad izpaliek pauzes garās, kā arī vējš, ja močī uz augšu, auklai veido nekontrolējamu buru.
Ak jā! Otrs celiņš un ieķeras zālēs, ar asu rāvienu to atbrīvoju no gūsta un iepauzēju, jo par kaut ko aizdomājos, līdz raksturīgais "kniukt" un uz nezāļu piedzītajiem āķiem sēž šīs dienas MANS standartiņš. Pasūkstos nedaudz, pagrozu pauri, padomāju, ka visus šos salipinot kopā, sanāktu skaists līdaķels (bet ar rokdarbiem nemāku), novālējam visu akvatoriju un izceļam enkuru, lai dotos atpakaļ biezoknī.
Tā ka mans pienākums ir gulties airos, tad rK izmanto izdevību papeldināt savu vienīgo piemēroto voblerskābo mailīti. Aizpīpēju, vēroju pelēko debisi un saliekušos rK pindzeli. Airēju. Kas, ko, kas tur bija saliecies? Šis kā partizāns klusē un izstīvē bikzem2kg mamzeli. Nu ja, kamēr proletariāts raujas vaiga sviedros, tikmēr inteliģence nosmeļ krējumu. Priecājos kopā ar šamo ar tādu manāmi skaudīgu "he he he he, malacis", un raitāk ievālēju džunglī.
Tur šamais tiek pie velviena mazbērniņa, a es turpinu meklēt sūkājienu. Man tas lieliski izdodas.
Diena baigusies ar dalītām sajūtām. Atbraucu mājā un zivis nav jātīra, bet bērni mutes plāta & čivina: "Kur zivis?" Man nav ko iepriecinošu viņiem pateikt kā tikai: "Čau, /mīļais/ tētuks mājā!".
Rīt pusdienās atkal miežu putra bez nekāda taukumiņa.
Pēc tauķa došos aizparīt pa simts pudiem.
Nu kaut kā tā.
otinjsh
PS Starp citu, avtt, biju aizlaidis uz flegmatisko upi glumo vietu ekspedīcijā. Staigāju, vēroju un atradu, iespējams, baigāko robu. Līdz tam ~ 25min ar auto, tad pa pļavu pār uzkalnītei pie upes. Tad ~ 50m pa palienu līdz vienai kosu maģistrālei, tad pa maģistrāli ~ 100m, jāšķērso grāvis (ūdens līdz persikiem apmēram) un tepat jau ir skaists līcīts. Neredzēju no tiem neko, bet čujs saka, ka jābūt. Šo noprovēšu tad uz pavasara pusi un klusēšu, jo būšu ūdeni mutē saņēmies! Tā lūk.
14.novembris 2012, 23:53 | links
