Veidosim saturu kopā!
  • Jūsu novadā gaidāmas vai jau aizvadītas copmaņus saistošas aktivitātes?
  • Jums ir viedoklis par copmanim aktuālu tematu?
  • Esat izbaudījis aizraujošu copes piedzīvojumu?

Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!

Jaunākie komentāri

Seko līdzi

Seko līdzi jaunākām ziņām sev ērtākā veidā izmantojot CopesLietas.lv ziņu sadaļas RSS barotni.
Metodes | 17.jūnijs 2024, 01:51 | Komentēt | 1279 skatījumi

Vasaras saulgriežu flagmanis

Es pazīstu daudzus zvērinātus plēsīgo zivju spiningotājus un karpiniekus, kuri citas sugas māk noķert tikai teorētiski. Bet, nākot Līgo laikam, daļai no viņiem ieslēdzas: o, derētu kādu līni vai lielāku karūsu! Tad nu ar līņu makšķerēm rokās pie ūdeņiem parādās tautieši, kas citā laikā šos kātus rokās neņem. Un sākas jautrība...

Līnis upē, līnis ezerā

Kāpēc upēs pēc ledus iziešanas līnis ir noķerams praktiski no pirmās dienas un netraucē pat palu ūdeņi, bet ezeros jāgaida līdz brīdim, kad ūdens uzsils aptuveni līdz 12 grādiem? Sākšu ar šī jautājuma izskaidrošanu.

Neliela atkāpe – neviena zivs ziemā neguļ, kā mēs to iedomājamies. Tās visu laiku ir kustībā, tikai tās sugas, kam netīk aukstums, ieslēdz pauzi un kustas vien tik daudz, lai korpusu noturētu vertikāli.

Jebkura suga, kas mīt upē un tiek uzskatīta par siltummīli, pavasara ledus iešanas laikā tiek izgrūstīta no vietas. Tātad līņi, karūsas un karpas. Šīs zivis labprāt uzturas seklajos ūdeņos un tur arī pārziemo, un to pamošanās no ziemas perioda pilnībā ir atkarīga no vietas apstākļiem. Tiklīdz zivs sāk kustēties, tai nepieciešama enerģija – jāsāk baroties.

Ezeros un cita veida ūdenstilpēs ar stāvošu ūdeni līņu un karūsu ēstgriba mostas līdz ar siltāku ūdeni, jo šeit atšķirībā no upēm tās netramda pali, kas nes sev līdzi ne tikai kūstošu ledu, bet visu, ko ūdens var pacelt, ieskaitot kokus, krūmus un ledus atrautus piekrastes zemes gabalus. Karpas (mazās, līdz 3 kg) stāvošos ūdeņos sāk baroties krietni pirms līņiem un karūsām.

Nereti tieši šīs stāvošo un tekošo ūdeņu atšķirības arī rada neskaidrības.

Līnis un karūsa ezerā

Brīdis, kad ezerā sākt tēmēt uz līņiem un karūsām, atkarīgs no ūdens temperatūras. Dažādās Latvijas vietās ir dažādi laika posmi, kad abas šīs sugas stāvošā ūdenī sarosās vai – tieši otrādi – beidz savas aktivitātes. Man pirmie līņi ieskaitē ir jau aprīļa beigās, bet pēdējie oktobrī. Protams, te runa ir nevis par regulāru līņu copi, bet gan par atsevišķu indivīdu atrādīšanos.

Galvenās līnijas, kur šīs zivis meklēt, ir gar krastu vai saliņām, kur ūdens ātrāk sasilst un dziļums var būt pat tik mazs, ka knapi nosedz zivs muguru. Bieži var redzēt kustamies vēl pērnā gada ūdenszāles un pabrīnīties par zivīm – jo patiesībā tur var būt pat tikai 15 cm.

Par līņu un karūsu ķeršanas sākumu ezeros var uzskatīt maija vidu. Šis ir laiks, kad ar pacietību visvairāk bruņotie copmaņi mēģina sevi un citus makšķerniekus pārsteigt ar negaidītu līņa iznācienu. Perspektīvākās vietas būs zonās ar jauno zāli. Ja tādas zini, tad tur noteikti ir vērts sākt agro līņu copi, jo visām siltumu mīlošajām sugām pirmie zāles dzinumi ir arī barība. Žurnāla iznākšanas brīdī gan līņu un karūsu cope ies pilnā sparā un abas sugas gatavosies nārstam.

Kā barosi, tā starosi

Ar līņiem un karūsām ir tā: kā barosi – tā copēsi. Respektīvi – iebarošana ir ļoti svarīgs moments. Protams, ja gribi atvilkties pa skaisto. Jā, nebarojot arī var tikt pie itin laba loma, tik jautājums – cik bieži?

Taču arī barojot var iedzīvoties problēmā. Situācija no iebarošanas prakses. Tātad ir pievakare, un uz Lādzēnu dīķiem atbrauc divi vīri ar pieklājīgu inventāru līņiem. Viņi negrib copēt no laivas, tāpēc izvēlas krasta pontonu – vienmuļu un klusu vietu. Ļoti pareizi. Nocopējuši visu nakti, viņi katrs ar savu lomu aizbrauc. Apmierināti bez gala. Ir arī labi pabarojuši zivis un vēl nosmejas – ja tagad kāds atbrauc uz līņiem, lai droši iet uz pontonu.

Paiet pāris stundas, un tiešām ierodas copmanis ar domu par līņiem. Es viņam izstāstu iepriekšējo epizodi un vēl piesaku, ka, manuprāt, ar iebarošanu jābūt ļoti uzmanīgam. Tāpēc, ka pieēdies līnis projām no barības galda neies, bet pats ēsmu neaiztiks, toties citus dzīs projām, un var sanākt fiasko. “Jā, jā,” līņotājs norūc, un es saprotu – ko nu es te ar savām gudrībām uzbāžos profiņam… Viņam turklāt pagadās arī izcils rīta cēliens ar mākoņainām debesīm.

Kamēr vīrs pekelējas, es skatos, ka iebarojamā viņam līdzi tā kā divām dienām. Vēl apmaisāmajā spainī tiek paņemta kurmja rakuma zeme. Es vīru vēlreiz draudzīgi nobrīdinu, lai sākumā nebaro nemaz. Ja tuvākajā pusstundā copes nav, tad gan. Saņemu to pašu atrūcienu, ka visu esot sapratis.

Burtiski pēc desmit minūtēm man arī jādodas uz to pašu ezera galu savās gaitās. Tā kā ārā ir pilnīgs bezvējš, dzirdamība ir ideāla. Kad tuvojos pontoniem, dzirdu skaļus plunkšķus. Saskaitu arī 14 iebarojamo bumbu atsitienus pret grunti. Es nerakstīšu, kā es klusībā nosaucu to cilvēku (parasti ar šo lietu skalda malku), pateikšu tikai, ka aptuveni pēc 6 stundām viņš tikpat gudrs ar visām mantām atnāca uz mašīnu un aizbrauca mājās bez neviena līņa!

Intereses pēc devos apskatīties, kas pie pontona notiek. Nu protams! Ūdens virspuse burtiski noklāta ar līņu burbuļiem! Milzīgs laukums! Viss vārās! Tie rokas pa gultni kā prātu zaudējuši un kaifo par smaržām.

Lai pārliecinātos par savu versiju, atjožu uz dežūrmāju pēc copenes un paķeru arī nakteņu un balto kāpuru kastītes. Pie pontona ielidinu ēsmu tieši pa vidu burbuļiem un pēc 20 minūtēm smaidīdams dodos mājās. Līnis manai ēsmai pat nepieskārās.

Tātad kas notiek tur, pie grunts? Līņi, pārpārēm apmierināti ar sātīgajām vakariņām, nakts uzkodām un rīta desertu, tīksmi bauda dzīvi, urķējoties pa gultni, kas noklāta ar smaržīgu ēdamo, bet – vēders ir pilns un mute ciet!

Ko es teicu? Nu nebaro! Pamēģini vispirms bez barošanas un – pats svarīgākais – novērtē situāciju uz ūdens. Ir burbuļi – nav jābaro. Jo ir skaidrs, ka līnis ir aktīvs. Nebūtu jābaro arī tad, ja iepriekš neviens tur nebūtu bijis. Sakārdināšanai var iemest vienu divas apelsīna lieluma bumbas ar iebarojamo, bet nekādā gadījumā vairāk!

Vēl viena situācija, par ko bieži vien mēs, copmaņi, esam nesaprašanā, ir iepriekšējā makšķernieka izdarības. Tas ir – līņu un karūsu iebarošana ar sutinātiem vai vārītiem graudu produktiem. Vasaras karstajā laikā es to saucu par vietas piecūkošanu. Protams, salīdzinot ar iebarojamā cenām copes veikalos, graudi maksā krietni lētāk, un sanāk vairāk. Vēl piesper klāt kādu aromātu, un svaigā vietā uz tavu copes laiku zivs pienāks. Bet, ja tā šos sutinātos un vārītos graudus nenotīrīs uzreiz pilnībā, tad jau pēc 10 stundām ūdenī tie sāks skābt. Šajā vietā pēc tam varēs nerādīties vismaz pāris nedēļas. Te pat mazā baltā zivs nepienāks. Bet – tā teikt – pēc manis kaut vai ūdensplūdi. Upē straume visu aiznesīs un izklīdinās, bet, piemēram, pie pontoniem Lādzēnu dīķos... vieta sačakarēta.

Vēl kāda interesanta nianse. Esmu redzējis, kā iebarojamo gatavo kopā ar trušu barību. Pēdējo neliek daudz, savukārt iebarojamā pamatam izmanto melnzemi no neapstrādātas pļavas kurmja rakumiem. Ideāls, labi uzirdināts un ar skābekli bagāts iebarojamais materiāls.

Par zemes lietošanu man atkal sāk mākties virsū šaubas, jo diezgan grūti ir uzķert momentu, kad zemi vajag un kad tā ir pilnīgi nevietā. Tāpēc es pēdējos gados atsevišķos traukos taisu divas versijas un skatos, kas notiek. Zeme dod iespēju mazāk tērēties barībai, kā arī liek zivij pa galdu meklēties un šķirot, kas ēdams, kas neēdams. Tas paņem laiku, zivs tik ātri nepieēdas, un makšķernieka pasniegtā slieka ir gards kumoss bez meklēšanas. Savukārt tīra barība siltajā ūdenī ir ļoti spēcīga un zivis piesaista ātri, bet te jābūt uzmanīgam ar iebarošanu, lai nesavārītu ziepes.

Vienai copes vietai (nevis reizei, bet tieši vietai!), ejot uz līņiem un lielajām karūsām, pilnībā pietiek ar divām kilogramīgām iebarojamā pakām un trešdaļu zemes. Vienai vietai ar šo jāpietiek kā vakara, tā nakts copei. Pēc starta barojuma jārēķinās, ka būs milzīgs mazo balto zivju uzbrukums, tāpēc grūti iegūstamo vai dārgi pērkamo naktstārpu vietā iesaku paņemt pāris mazās kastītes ar baltajiem mušu kāpuriem un līdz brīdim, kad pienāks lielākie eksemplāri, pasportot ar raudiņām, ruduļiem un pličiem.

Ēsmas sezonas sākumā un beigās

Jāteic, ka lielas atšķirības starp vasaras sākumu un beigām gan nav, tomēr man lielākie eksemplāri ir bijuši tieši uz naktstārpiem. Tikpat labi var izmantot kombināciju baltie + vidējas mēslu sliekas. Līnim noteikti svarīgs ir ēsmas daudzums un lielums. Ļoti reti esmu noķēris pieklājīgu izmēru ar vienu balto tārpu uz āķa. Piedāvāt ko tādu ir nepieklājīgi pret līni, tas tomēr nav liela karūsa.

Ir ezeri, kur līnis ļoti iecienījis kukurūzu. Šīs vietas gan noteikti ir pilnas arī ar karpām, jo tieši tām kukurūzu makšķernieki izmanto ļoti bieži, un līnis pie šīs ēsmas pierod.

Līnis pa dienu?

Sevišķi jau sezonas iesākumā (maijā) – jā, jā un vēlreiz jā! Tad līņi vieglāk ir noķerami tieši pa dienu, nevis naktī, jo naktis maijā ir vēsas, bet dienas siltas. Pa dienu virsējais ūdens slānis uzsilst, tāpēc līnis uzturas tur un seklākās vietās. Naktī vēsuma dēļ viņš uz barošanos kļūst kūtrs.

Savukārt jau jūnijā un jūlijā viss mainās, bet atsevišķās ūdenstilpēs galvenais noteicējs ir ūdens nokrāsa, kuru nosaka dabas apstākļi. Piemēram, grants karjeros ar tīru smilšu gultni noķert līni pa dienu, saulei spīdot, būs tīrs bingo. Tad var kliegt, spiegt un aiz prieka lēkāt, jo otru diez vai šādos apstākļos dabūsi.

Pretēja aina ir purva ezeros. Tur līnis tikpat labi ķeras kā pa nakti, tā pa dienu. Iemesls ir tumšais ūdens. Vai tāpēc var uzskatīt, ka līnis ir bailīga zivs? Nebūt ne, jo, pat ja sēdi laivā un grabinies ap kaut kādām lietām, līnis mierīgi uzturēsies pat makšķeres attālumā. Līņi un karūsas nav jāiebaro un jācopē 10–15 metrus no laivas vai krasta joslas! Viss notiek turpat pie kājām vai laivas borta. Tikai jāievēro viena lieta – jā, līnis nav bailīgs, bet, dzirdot blakus noteiktas skaņas, kļūst aizdomīgs, ignorē ēsmu un galdu un klusiņām aizslīd uz mierīgāku vietu.

Nedari tā!

Es patiešām vasarā ūdenī neieteiktu kā iebarojamo līnim vai karūsai mest vārītus zirņus, grūbas un citus putraimus, auzas, kartupeļus un citas ēsmas, kas siltajā ūdenī jau nākamajā dienā pārvērties par ieskābušu klājienu. Tam tuvumā neparādīsies neviena zivs. Ar šiem produktiem var iebarot upēs, kur ir kaut neliela straumīte, bet nekādā gadījumā stāvošā ūdenī. Doma, ka mazās zivtiņas visu nolasīs, ir muļķības! Vienai raudiņai ar pāris grūbām pilnībā pietiks. Jautājums – kur paliks viss pārējais? Piemēram, Lādzēnu dīķos līņu un karūsu laikā ar šādām graudu barībām nevienu nelaiž, kaut arī baltā zivs te ir ļoti lielā daudzumā.

Ja gribi tikt pie līņa, tad viena vakara copei (no plkst. 20 līdz 1 naktī) pilnīgi pietiek ar kilogramu līnis/karūsa iebarojamā un tikpat zemes. Viss notiks! Nemet siltajā ūdenī, kur jau tā trūkst skābekļa, skābstošas un pūstošas lietas!

Labākais copes laiks

Standartā es personīgi līņu copi sāku ap plkst. 17. Tas nozīmē iebraukt ar laivu ezerā, iebarojamais jau ir sagatavots krastā, un tagad atliek tikai izvēlēties, kur ķeršu. Vietu skatos tādu, kur makšķere ir jāiemet virzienā no ūdenstilpes vidus uz zāļu zonu. Nav svarīgi, vai tā ir niedru saliņa vai krasta līnija. Līnim vasaras vidū vislabāk patīk augošie zāļu asni. Šādas vietas ir vienkārši fantastiskas, un, ja vēl izdodas atrast zāļu kantīti, pēc kuras sākas kaut vai 20 cm padziļinājums, tad vieta ir totāli perfekta!

Iebaroju atkarībā no plānotā copes laika. Ja tas ir tikai vakars, tad viens vai divi iepakojumi gatavās barības, mazliet zivi piesaistošu krāsu granulu, mazliet rūgtās melases un mazliet sakapātu slieku. Pievienoju ezera ūdeni un visu sablenderēju.

Kaņepes, ķiplokus, medu, vanilīnu, marcipānu un vēl citus aromātus es saucu par bodnieku viltībām. Protams, slotas kāts arī vienreiz mūžā varot izšaut, bet attiecībā uz līni iesaku pieturēties pie klasikas. Savukārt karūsām var piedāvāt ļoti plašu aromātu amplitūdu, un, jo saldāka smarža, jo labāk.

Atcerējos vienu lietu! Pirms dažiem gadiem ažiotāža tika sacelta ap godži ogām. Visos Latvijas veikalos tās bija izpirktas. Ja kāds kaut kur ieraudzīja, tad veikalu atstāja tukšu! Bet tie, kas šo ažiotāžu sacēla, laikam no smiekliem bez pampera neiztika.

Starp citu – ūdeņos, kur ir ļoti daudz vēžu (uzsveru – ļoti daudz), pirmā gada vēzēns lielo karūsu un līņu kuņģos ir biežs viesis. Pats gan uz āķa viņu neesmu licis, jo kaut kā slieku uzdurt varu bez emocijām, bet vēzēnu... nee.

Vietas izvēle

Pirmkārt, copes vieta ir atkarīga no ūdenstilpes gultnes. Dūņas, akmeņu un grants karjers, sapropelis un applūdinātas kūdras raktuves, māla gultne vai ezers ar diviem dibeniem – pēdējos, starp citu, visbiežāk noslīkst peldētāji. Ienirstot no krasta joslas, cilvēks nav gatavs, ka vairs nespēs pacelties augšup. Šādos ezeros var likt tīklus, murdus – un zivis nebeigsies. Zivis tādos ūdeņos dubultdibenā māk atrast spraugas, kur paslēpties, nārstot un tad atkal atrādīties. Savukārt vietējie brīnās, ka ezers pilns ar tīkliem un murdiem, bet zivju kā netrūkst, tā netrūkst! Tas vairāk attiecas uz Latgales pusi; Vidzemes, Kurzemes un Zemgales ezeros es nezinu, kur būtu dubultdibens. Vismaz nav dzirdēts.

Savukārt par to, kā pareizi ieņemt vietu līņu un karūsu copei no laivas, es jau daudzos TV, radio raidījumos esmu stāstījis un savās grāmatās un Copes Lietu žurnālos aprakstījis. Negribas atkārtoties, tāpēc apskati zīmējumus, un daudz kas taps skaidrs. Vien piebildīšu, ka laiva dod milzīgas priekšrocības vietas izvēles ziņā, jo tu vari piebraukt un noenkuroties jebkurā vietā.

Es no laivas vienmēr baroju kā minimums divus punktus pretējās pusēs. Kāpēc? Tas tāpēc, ka, ja mērķē uz līni vai lielo karūsu vienā vietā, tad pēc pirmā kilogramnieka ņemšana apstāsies vismaz uz 30–40 minūtēm. Līnis paliks uz vietas, bet būs uzmanīgs. Toties lielā karūsa vienkārši aizmuks, bet pēc lielāka laika atgriezīsies – jo smarža jau sauc. Līdz ar to šo punktu lieku mierā un, krasi mainot virzienu, strādāju otrā iebarotajā vietā.

Copes brīdis

Šis ir moments, kad katrs līņu makšķernieks var pārbaudīt savu pacietību. Pirms kāda laika viens Latvijā labi zināms cilvēks, filmējot kārtējo raidījumu, teica: “Kur tu ņem to pacietību?! Es jau būtu trīs reizes piecirtis!” – “Un pēc tādas pieciršanas tu varētu pīt vaļā ap spices aptinušos auklu ar visu pludiņu, svinu un pavadiņu ar āķi.” Sevišķi tumsā un laivā tā ir adrenalīna pilna nodarbošanās, tad var dzirdēt daudz dažādu vārdu…

Kā notiek? Karūsas ņēmiena mirklī pludiņš vienkārši danco neprognozējamos virzienos, ātrumā un brīžiem pazūdot un parādoties. Savukārt līnim viss notiek kā palēninātā filmā – pludiņš cieņpilni un godbijīgi brauc pa priekšu. Līnis ēsmu vispirms izsmaržo un ar lūpām izbauda garšu. Ko tas nozīmē? To, ka pludiņš braukās šurpu turpu. Naktstārpu līnis var stumdīt ļoti ilgi. Ar jebkuru citu miermīlīgo zivi sen jau būtu jāpiecērt, bet tikai ne līni. Šķiet, maksimums, ko esmu gaidījis, ir bijušas 7–8 minūtes. Tātad daudz vairāk laika, nekā ejot ar dzīvo zivtiņu uz līdaku. Te gan jāsaka, ka daudz kas ir atkarīgs no tā, kas par ēsmu ir uz āķa. Vēl var piemest klāt slinkumu, kad nav atrasts un nomainīts ēsmai piemērota izmēra āķis.

Nav iespējams izstāstīt pareizo recepti piecirtiena brīdim. Tas nāk ar pieredzi. Vajadzēs paciesties, aplauzties, un tad sapratīsi, kas un kā.

Kas attiecas uz āķa lielumu, tad, uzliekot nakteni, diez vai derēs kas uz augšu no Nr. 10. Man naktstārpam šai gadījumā stabili stāv Nr. 6, bet baltajiem mušu kāpuriem, ko uz āķa lieku pa 13–20 gabaliem, – Nr. 8. Respektīvi – neskaties uz zivs lielumu, skaties uz tās ģenētiski noteikto mutes lielumu. Pēc tās arī piemeklē āķa izmēru.

Trakākais ir copes forumos lasīt brīnumainas lietas par to, kas, kā un uz ko ir kaut ko noķēris. Nu tur var aiz sajūsmas spiegt! Es varētu nobildēt 3 kg līni ar Nr. 18 āķi lūpā un pateikt, ka izvilku ar naktstārpu. Pieļauju, ka man daudzi noticēs. Bet tagad padomā – kā gan Einis to nakteni būtu dabūjis uz šī izmēra āķa… Turklāt līņa slidenajā mutē ar biezajām lūpām būtu jāizdara vismaz 20 piecirtieni, lai tur kaut kas aizķertos. Uz šādiem falšiem tekstiem jau esmu vērsis uzmanību arī agrāk, un ļoti gribētos, lai lasītāji mazlietiņ izvērtētu, ko un kas raksta.

Kādu inventāru izmantot

Labs jautājums – ar ko copēt? Pavasarī Ventā izmanto visprastākās gruntsmakšķeres ar zvaniņu pie spices.

Vasarā ezeros darbojas ar pludiņmakšķeri vai fīderi. Pamataukla 0,2 mm, pavadiņa 0,16 mm. Āķis, kā jau rakstīju iepriekš, atkarīgs no ēsmas lieluma. Pavadiņu ieteiktu likt no fluorkarbona. Sviniņš zem pludiņa noteikti slīdošais.

Pludiņš? Par to es varētu sadzejot vismaz uz veselu lappusi, bet īsumā tā. Ja cope paredzēta starp biezām zālēm, tad viennozīmīgi – slīdošais. Ja darbojies vietā ar zemūdens zāli, nav šķēršļu zivs izvadīšanai un dziļums nepārsniedz 2 metrus, tad kā reiz būs stacionārais. Pludiņa grami atkarīgi no laika apstākļiem, bet vadies pēc principa – jo vieglāks pludiņš, jo mazāk aizdomīgs līnis.

Vēl kas – es ar sērām noraugos uz spilgtajiem pludiem, ar kuriem copmaņi darbojas pa seklajiem ūdeņiem. Seklumā esošais līnis par šādu līdzbraucēju pēxc ēsmas paņemšanas mutē nebūt nebūs priecīgs. Tas ir tieši tas pats, kāpēc līdaka pēc dzīvā saņemšanas un pludiņa nogremdēšanas ātri vien no kumosa mēdz atbrīvoties. Man uz visām tramīgajām un plēsīgajām zivīm pluds noteikti ir melns vai tumši zaļš.

Klasika līņiem un lielajām karūsām ir 5,5 m kāts. Tests – no 30 līdz 70 g. Ja tests būs 10–20 g, tad būs problēmas ar pieciršanu. Kāts strādās parabolā un būs par mīkstu. Taču tagad sākas interesantākā daļa – es pats izmantoju divus Salmo River Heavy XF500. Tātad neatbilst manis iepriekš teiktajam.

Kāpēc tā, un vai vispār kaut ko ir iespējams ieteikt attiecībā uz gramiem vai testiem? Atbilde vienkārša. Katrai copes lietu ražotnei ir savi uzskati par testiem, tāpēc saprast, kas tev ir vajadzīgs, bez paņemšanas rokās nesanāks. Tikai paturot rokā, tu sapratīsi, vai tā manta tev der vai ne. To es saku ar pilnīgu pārliecību, jo, daudzus gadus aktīvi darbojoties copes lietu tirdzniecībā, šai sadaļai esmu izgājis cauri un neesmu pārstājis brīnīties vēl tagad – atšķirības ir milzīgas.

 
 
[0] Komentāri
 
Nav pievienotu komentāru. Esi pirmais!
Uz augšu
 
Creative templates for Google Ad Manager