Bija, bija oficiāla svinamdiena, atceros, Ingrīda Ūdre kā Saeimas spīkere nolika ziedus pie pieminekļa. Un nekādas histērijas no Krievijas puses nebija, viss notika klusi, rāmi un svinīgi. Tā, kā tam jābūt. Toties pēdējos gadus notiek tieši tas, ko tādēļ saucu par balagānu. Žogu barikādes, mentu terminatoru (ar vairogiem, kaskām un vālēm) pūļi, visādi urlēnu grupējumi svītrainos versačes kostīmiņos, bļaustīšanās, siekalošanās un savstarpēji apvainojumi. Kāda tur vairs piemiņa, teijāteris...
Un, galvenais, praktiski nav vairs leģionāru, arī viņu ģimeņu tiešo locekļu (sievas, dēli, meitas) ir ļoti maz. Nav vairs tieši to cilvēku, kuru likteņi tiešā veidā ir saistīti ar leģionu. Toties papilnam ir dažādu politisko iznireļu un jauniešu, kas vispār nav ostījuši pulveri. Un kas nav dienējuši armijā, tāpēc nav spējīgi aptvert, ka kars ir vienas vienīgas bēdas un nelaime, kas posta visu tautu. Teorētiski saprotu, ka katrai tautai nepieciešami savi varoņstāsti un teikas nacionālā gara stiprināšanai. Tikai šis piemērs nav tas labākais, jo pārvērties par farsu.
Un, galvenais, praktiski nav vairs leģionāru, arī viņu ģimeņu tiešo locekļu (sievas, dēli, meitas) ir ļoti maz. Nav vairs tieši to cilvēku, kuru likteņi tiešā veidā ir saistīti ar leģionu. Toties papilnam ir dažādu politisko iznireļu un jauniešu, kas vispār nav ostījuši pulveri. Un kas nav dienējuši armijā, tāpēc nav spējīgi aptvert, ka kars ir vienas vienīgas bēdas un nelaime, kas posta visu tautu. Teorētiski saprotu, ka katrai tautai nepieciešami savi varoņstāsti un teikas nacionālā gara stiprināšanai. Tikai šis piemērs nav tas labākais, jo pārvērties par farsu.
16.marts 2018, 14:07 | links
