Rūpnieciskā zveja ir un paliek rūpnieciskā, cilvēki dibina zivsaimniecības, pērk tīklus, laivas, zvejo zivis un pārdod tās un pretī dabū naudiņu. Nedomāju, ka būtu jāvaid par zvejnieku grūto dzīvi un biznesa izmaksām vairāk, kā par zemnieka grūto dzīvi un lauktehnikas izmaksām, cūkkopja grūto dzīvi un fermas izmaksām un vēl kāda darba darītāja grūto dzīvi un darba instrumentu dārdzību. Galvenokārt problēma ir tur, kāds ir samērs starp rūpniecisko zivju nozveju Burtniekā un to, kas paliek relax makšķerniekam. Ja ir tā, ka Burtniekā izmantoto zvejas tīklu acis ir 60-80 mm (t.i. 120-160 mm pēc Eiropas mēra), tad zvejnieku mērķis ir tieši to zivju kategorija dēļ, kā es un citi makšķernieki brauc uz Burtnieku makšķerēt. Metodika, kā pie mums aprēķina pieļaujamās nozvejas kvotas ir kg uz ha un šo kg atjaunošanās daudzums uz ha, nevis cik trofejzivis paliks uz ha pie rūpnieciskās zvejas. Pilnīgi normāli ir tad, kad aizbraucot uz licencētu ezeru un papļackājoties pa to savas 5 stundas dabū savu zivi un vari braukt mājās, bet ne sačakarējot prātu ņemties pa to peļķi palikdams zaļš un noķerot pa visu dienu pāris līdakas pēkšņi sajust, ka ne tikai meistarība pieaugusi 2X , bet kaut kas palicis garāks 2X.
4.novembris 2011, 09:05 | links