Piedod, bet nebūtu nopietni atbildēt uz šo nezinot ne konkrēto ūdeni, ne apstākļus. vienīgais, ko varu samērā droši teikt, ka maija vidus ir laiks, kad ir čakli, regulāri, vislabāk vismaz vairākas dienas, jābaro, vēlams ar vienām un tām pašām boilām, praktiski vienalga ar kādām (izņemot pilnīgus mēslus) un tad jau copes būs! par dziļumiem runājot - meklē tur, iur siltāks ūdens. pirmkārt, tas nozīmē, ka sejā pūš vējš. cik tālu no krasta, to jau tad ar mēģinājumiem noteiksi, seklumā pie krasta ir īpaši silts, bet tad jāpiedomā, vai karpa tur jūtas pietiekami droši, lai barotos.

lūdzu palasi iepriekšējos jautājumus, tur ir atbilde.

nepateikšu. varbūt kāds no lietotājiem var šeit iekomentēt?

nezinu gan, vai konkrētie nosaukumi ir šobrīd ražošanā. Tos neesmu lietojies, bet ļoti pozitīva pieredze ir ar visu diffusion līniju. maksā tā gan milzu naudu, bet saulainās dienās dod to papildus sajūtu, ka esi izdarījis maksimālo, lai padarītu montāžu neredzamu. Tāpat vislabāko varu pateikt par Nash āķiem, piemēram Fang X. lai arī neredzmas, bet atšķirības ar identiskiem citu ražotāju izstrādājumiem noteikti ir. vispār runājot par pavadiņu materiālu izvēli, manuprāt, galvenais ir tā spēja kļūt pēc iespējas neredzamam karpai. tas, savukārt, ir ļoti atkarīgs no copes apstākļiem (gaisma, dziļums, ūdens caurspīdīgums, grunts krāsa un struktūra utt.) līdz ar to diez vai vajadzētu ieciklēties uz vienu vai diviem pavadiņu materiāliem visām dzīves situācijām. arī tendence piņķerēties iemetienā ir atšķirīga - tuvākos maigākos iemetienos pavadiņas piņķerējas mazāk, tālākos iemetienos, bez maisiņa aina ir pavisam cita. un čodrigs ne vienmēr ir glābējs darbam maximālā distancē. visbeidzot izturība - jārēķinās, ka atkarībā no pielietotiem mezgliem tā samazinās 5-50% apjomā, turklāt katram materiālam ir vairāk un mazāk piemēroti mezgli. atrodot konkrētam materiālam piemērotāko mezglu, ir iespējams samazināt pavadiņas diametru, kas, savukārt, dos pozitīvu ietekmi gan uz copi, gan, piemēram, uz metiena distanci.

interesanti, bet Volgā nereti bija copes, kuras varēja saskatīt tikai pēc kāta gala - bija jāpiecērt pie pirmās kustības, ja nepaspēja, zivs nebija. domāju, tas bija tādās reizēs, kad karpa pienāca pret ārkārtīgi spēcīgo straumi. nezinu, vai to var vai nevar saukt par fīderi un vispār vai tās robežas starp makšķeru veidiem nav stipri izplūdušas? katrā ziņā piekritīšu, ka radoša pieeja atbilstoši apstākļiem nereti nes daudz labāku lomu nekā stingra pieturēšanās pie konkrētiem copes principiem. savukārt, ja jautājums ir par to, cik lielu karpu var izvilkt ar salīdzinoši mīkstu kātu, tad tas ir ļoti atkarīgs no apstākļiem. jūrā, bez zemūdens ķērājiem jebkuru karpu var izvilkt ar jebkuru kātu.

nezinu, aicinu foruma lietotājus komentēt!

pārej.

ņem vērā, ka tos video, kurus tu skaties, filmē siltās zemēs un karpu pilnos ezeros. jo siltāks ūdens, jo ātrāk darbojas karpas gremošanas sistēma, jo vairāk tā var apēst. jo vairāk karpu ir ūdenī, jo vairāk tās var apēst. ir atšķirība, tev ezerā ir 10 vai 10.000 karpas? treškārt, lielāka karpa var apēst vairāk nekā maza. ir atšķirība, 1 kg karpa vai 20kg karpa? tātad, ja tavā ezerā karpas ar ūdeni ir proporcijā 1:1 un ir silts, vari lādēt kukurūzu, kaņepes un dajebko citu bez savas saprašanas - karpas vienalga ēdīs ātrāk nekā tu spēsi samest. ja tā tomēr nav, vajag sākt ar mazumiņu un dot klāt tikai tad, kad ir skaidrība, ka iepriekšējā porcija tiek ēsta, resp. ir copes. kaņepes spodmiksā likt var un vajag - tās ļoti aktīvi piesaista karpas, ir ļoti sīkas, tādēļ karpas pavadīs daudz laika, lai tās uzlasītu. kaņepes arī švaki grimst, tās lielu laiku pavada "lidojot" apkārt pa ūdeni un veidojot tādu kā mākoni, it sevišķi tad, ja zivis dzīvojas pa apakšu un uzkuļ ūdeni ar savām kustībām. karpai tādu barību lasīt ir stipri neērti lai arī ļoti garšīgi, tādēļ tā labprāt piekodīs klāt kaut ko lielāku un drošāk uz grunts guļošu un tādēļ vieglāk paņemamu (boilu, kukurūzas graudu utt). kukurūzu spodmiksā liek klāt tādēļ, ka tā ir ļoti labi redzama no lielāka attāluma un atšķiras ar krāsu. turklāt daudzās vietās kukurūza ir karpai pazīstama, jo tautā tā tomēr ir vispopulārākā barība. kā tu saproti, lai sasniegtu šādu mērķi, kukurūzas nav jābūt daudz - pietiks ar pāris saujām uz spaini. savukārt, naktī, piemēram, no tās ir maz jēgas, jo naktī visas krāsas ir vienādas. starp citu, ne reizi vien ir nācies copēt ūdeņos, kur kukurūza ir vienīgā ēsma, uz kuras ķeras. kas attiecas uz dabisko barību - ir jāsaprot, ka karpa ir visnotaļ slinks lops, diez ko strādāt nemīl. tas nozīmē, ka gatavs uzklāts galds vienmēr liksies atraktīvāks nekā kubikmetra dūņu izfiltrēšana caur žaunām, lai atrastu tajās dažus tārpiņus. līdz ar to ir stipri droši, ka uz uzklātu galdu tā vienmēr agri vai vēlu atnāks - galvenais, lai viņai būtu iespēja par šādu galdu uzzināt. un vienīgais, kas karpu var atturēt no tevis uzklātā galda ir cits, kaimiņa izveidots garšīgāks un vērtīgāks galds:)

boilas vislabāk ir glabāt saldētavā sasaldētas. pēc vārīšanas tās žāvē dienu, divas, tad liek polietilēna maisiņos, tajos var iepilināt vēl pa dažiem pilieniem atraktora, aizsien ciet un glabā neierobežotu laiku. Vienīgā bēda, ka saldētava ēd elektrību un arī izmērs tai nav bezgalīgs. otrs variants ir kaltēt. pēc tam, kad boilas kādu nedēļu ir žuvušas uz horizontālām kostrukcijām (parasti speciāliem rāmīšiem) tās saber boilu žāvēšanas maisos, piekar sausā un ēnainā vietā un ļauj turpināt žūt, laiku pa laikam apmaisot. tādos maisos boilas arī var dzīvot bezgala ilgi, jāskatās, lai netiek klāt mitrums. slēgtos traukos tādas boilas var likt tikai pēc ļoti ilga laika (vairākiem mēnešiem) un arī labāk tā nedarīt. katrā ziņā visi minētie laika intervāli ir aptuveni un atkarīgi no boilu sastāva - jo sausāka būs mīkla, jo ātrāk boilas izkaltīs. boilu žūšana. loģiski, ir atkarīga no gaisa temperatūras un mitruma līmeņa telpā. mitruma līmeni var pazemināt ar vēdināšanu, savukārt īpaši sildīt gan nevajadzētu. toties ļoti noder ventilators.