uz iepakojuma rakstīts, ka nevajag atkausēt pašā iepakojumā. tātad no maisiņa izberam air-dry maisā, kura vietā es izmantoju parasto karpu maisu un brauc copēt. pēc copes neizlietotās boilas ber atpakaļ un saldē. ja brauc uz ilgu laiku, tad izber uz līdzenas virsmas vienā kārtā un žāvē kārtīgi - kādas 3-4 dienas, ventilators paātrina procesu, tikai nevajag to darīt saulē. šādas sakaltušas boilas stāvēs ilgi, ja nesamērcēsi - pat mēnešus. arī tādas ir jāglabā air-dry maisā, slēgtā traukā tās zibenīgi sapelēs. savukārt tieši pirms copes tādas izkaltētas boilas es parasti rehidrēju - spainī apleju ar ezera ūdeni un ļauju samirkt kādas stundas. tad tās ātrāk sāk izdalīt aromātus. rehidrēšanas spainī var pieliet speciālo mainline enhancer (cik nav žēl) - baigi labais! savukārt āķa boilas pēc atkušanas droši arī var mērcēt enhancerī - no vienas minūtes līdz pat gadam. tās paliek pavisam cietas, var gadīties, ka pēc mēneša pat adatu nedabūsi cauri, tapēc var iztaisīt caurumus jau iepriekš vai mērcēt enhancerī jau uzvērtas uz mata. nekā slikta tajā enhancerī nav, tādēļ man nenāk prātā situācija, kad piesūcināta strādātu sliktāk. nujā, un tas viss lieliski strādā kopā ar attiecīgām peletēm. vienīgais mīnuss tādām kaltētām boilām air-dry maisā ir tāds, ka mašīnā tās pārvadāt nav iespējams - smirdēs pamatīgi. tāpēc es tās pārvadāju vai nu kastē uz jumta vai piekabē. otrs variants ir glabāt tās saldējamajā somā, bet tad ir jārēķina, cik ilgi copēsi un cik ilgi tās tur stāvēs. pāris dienas jau laikam var, bet ilgāk gan ne.

nekad nav bijušas problēmas ar šo. ir daži, ka stāv jau 5 gadus. droši vien nevajag likt mitrā pagrabā, visādi citādi būs ok.

jā, tas ir ļoti populārs veids, ko pie mums kaut kā neviens negrib īpaši lietot. tiešām svina vietā liek barotavu un āķi ar boilu vai citu ēsmu, piemēram, kukurūzu, vislabāk peldošo ēsmu, iemīca barībā iekšā, lai nedaudz pasķīstot tā atrastos tieši virs barības. lai barotava precīzi piezemētos ar āķi uz augšu, tiek ražotas speciālas barotavas, kurām ir ievērojami novirzīts smaguma centrs un tās vienmēr grimst ar smago sānu uz leju. šo ķeršanas metodi sauc angliski mazliet jocīgi par "method". pavadiņu parasti taisa no mīksta materiāla, jo arī tā ir iemīcīta bumbā. barībai vislabāk izmantot kādu no gatavajām barībām, uz kuras būtu rakstīts 'method mix", bet var arī veidot pats, galvenais, lai tā šķīstu tieši tur, kur tas vajadzīgs un nevis par ātru vai par lēnu.

pārējās ir paredzētas lielbritānijas tirgum, euro boilas paredzētas eiropas tirgum.

ietekmē.

neesmu.

vai ar kūpinātajām plāno iebarot?

īsti ir tā, ka tur, kur viņu nav, viņas arī nebarojas. tā, ka karpas nebarojas tur, kur lec, arī nav, kaut arī dažreiz tā liekas. ir pat tāda taktika - sagaidīt, kur karpa izlec un uzmest tieši tajā vietā makšķeri, kam mēdz sekot samērā drīza cope. katrā ziņā karpu barošanās un ķeršanas vietu vajadzētu izvēlēties pēc vairākiem dažādiem kritērijiem (dziļums, gultnes reljefs, zāļu tuvums utt.) un lēkāšana varētu būt tikai viens no šādiem kritērijiem.

signalizatora pīi var uztaisīt arī ar rokām. nav jau tik svarīgi, kuru ūdeni izvēlēties, bet gan atrast tajā pareizo vietu un izvēlēties pareizo taktiku. izvēlies to, kurš tuvāk mājām un kur vairāk iespēju izvēlēties vietu. jo tuvāk mājām, jo lielāka iespēja pāris reizes pirms copes aizbraukt iebarot, kas cerības uz garo pīi noteikti palielinās.