vispār, kur vēži, tur karpas, no tādām vietām prom mukt nevadzētu. cita lieta - kā saglabāt boilu? ir arī otra problēma - vēži var sapiņķerēt pavadiņu tā, ka copes brīdī tā nenostrādās. Teikšu uzreiz - 100% perfekta risinājuma nav. Ir varianti: 1. shrink tube boilām. trubina, ko uzmauc uz boilas un patur virs tvaika - tā saraujas un no boilas paliek redzmas tikai maliņas. tās vēzis apskaldīs, bet tālak netiks. boila būs funkcionējoša, tiesa, varbūt mazāk atraktīva. tomēr, kā jau teicu, karpas turpat tuvumā ir un milzīga atraktivitāte nemaz nav nepieciešama. drīzāk otrādi. 2. supercietas boilas. te ir versijas. ir piedeva, tipa hardener vai kaut kas tāds, ko pieliek pie mīklas un boilas sanāk cietākas. es pats vienkarši taisu pēc iespējas sausu mīklu (mazāk olas, vairāk birstošās sastāvdaļas), tā, ka pat lāgā samaisīt nevar, tad caur spēcīgu gaļas mašīnu utt. tad vāru mazliet ilgāk nekā parasti un pēc tam ļoti ļoti ilgi kaltēju. visbeidzot trešais variants, ir dipi, piemēram, mainline pulse, kuros ilgāku laiku turēta boila paliek cieta kā akmens. Ideālā kārtā ir apvienot visas trīs metodes. palīdz ļoti, turklāt pasargā arī no baltajām zivīm. loģiski, ka pēc tam vajadzēs urbi. dipā labāk turēt boilu jau ar visu āķi. 3. mākslīgās gumijas, plastmasas ēsmas. var bagātnāt ar aromatizatoru. 4. Karpela konteiners, ieguglē, sapratīsi. 5. zigrig 6. pludiņmakšķere ar āķi pusūdenī vai kaut 10 cm virs grunts

ja neķeras, tad ir jāmaina taktika nevis vieta. mainot vietas (ezerus, dīķus) tu neko neimācīsies. rubenē karpas ir un lielas, tā kā noteikti vajag meklēt. maini dziļumus, ezera puses, barošanas veidus, ēsmas, pavadiņas, kamēr sanāk.

šobrīd karpas ķeras dziļumos, tur, kur tās kāds čakli baro.

Par tādām naudām lēnām un pamazām meklē lietotas lietas. pacenšoties kaut ko noteikti var atrast.

mēģināt nav nācies, bet, ja jau simpatizē, tad uz priekšu. spolei galvenais ir regulāra kopšana, tīrīšana, eļļošana. vēlams, lai ir pieejams serviss un rezerves daļas. vispār jau karpa nav ne lasis, ne tarpons, var iztikt vispār bez nekādām bremzēm. turklāt bremzes savērpj auklas. starp citu, un arī tādēļ, laivošanai ļoti labi der multiplikatorspoles.

nē, nav tādu sakarību. tas, kas copi patiešām ietekmē, ir gaisa spiediena maiņas. ja gribas biežāk palikt mājās, tad jāseko ir tām. tomēr, cik es pazīstu karpiniekus, viņi makšķerē tad, kad ir brīvs laiks nevis kā savādāk.

ļoti ietekmē. labākais ir tas, kurš pūš sejā, krastā stāvot. tas tādēļ, ka ezera ūdens sasilst virspusē, bet vējš to dzen uz krastu. karpām patīk silts ūdens, tādēļ tās virzās uz to pašu krastu, uz kuru pūš vējš. Tas gan nenotiek vienā mirklī. un, jā, upēs tas nestrādā.

Visvairāk veicies ir tad, kad pastāvīgi, vairākas dienas pēc kārtas vienā un tajā pašā vietā ir barots ar vienām un tām pašām boilām. Tādā situācijā karpas pierod pie konkrētas barības, labprāt to ņem, jo ir pārliecinātas, ka tā ir grašīga, veselīga un glavenais droša (nesit pa zobiem). Ja tādā veidā ir barots vairākas dienas, tad copes dienā piebarot vajag ļoti maz vai pat nemaz. pāris saujas boilu pēc katras copes - tas tad būtu optimāls ritms. Runājot par barības daudzumu, ko var vai vajag barot - nav nekādas standarta receptes vai formulas. Ir ļoti daudz apstākļu, kas to ietekmē. Padomā pats! Cik barības var apēst viena 3kg liela karpa? un cik var apēst 20kg liela karpa? un divas, piecas, divdesmit, simts karpas? Tātad pirmkārt, barības daudzums ir atkarīgs no tā, cik daudz un cik lielas zivis ir konkrētajā vietā. Otrkārt, apetīte. Dažreiz zivīm gribas ēst daudz un citreiz maz vai pat vispār nemaz. Ja tādā apātiskā dienā iebarosi mazliet par daudz, copes nebūs. Arī šī iemesla dēļ labāk ir pastāvīgi barot ar vienām un tām pašām kvalitatīvām barības boilām, jo tās labi sagremojas, un veicina karpas apetīti ēst vēl un vēl. Tādēļ karpinieka galvenais instruments ir nevis makšķere, bet gan transports uz ezeru vairākas dienas nedēļā pirms copes. Protams, ir reizes, piemēram, sacensībās, kad tāda iepriekšbarošana nav iespējama. Tad nu atliek paļauties un intuīciju, pieredzi, zināšanām. Tici man, pat vispieredzējušākie karpinieki jautājumā par barības daudzumu mēdz smagi kļūdīties. Tapēc nebaidies eksperimentēt un darboties pēc savām spējām un ieskatiem.

Patiešām neesmu speciālists šādos jautājumos, bet, manuprāt, upes krasts nemaz nevar būt privātīpašums. Tauvas joslas likumam pie katras upes ir jādarbojas. savukārt, dīķis ir privātīpašums tad, ja zeme tam visapkārt ir viena īpašnieka privātīpašums. Tomēr parunāt ar īpašnieku vienmēr nāk tikai par labu - viņš arī ir cilvēks un zināmu darbu un resursus ieguldījis.