krūmos dabūt copi nav liela māksla. karpas tur dzīvo, tās ir viņu mājas. problēma, protams, ir tajā, ka izvilkt karpu no krūmiem nevar. Tai ir pietiekoši daudz spēka un laika, lai sajūtot āķi mutē, ieskrietu atpakaļ mājā un aizāķētos aiz kāda koka. Problēma ir tajā, ka ne visiem karpu makšķerniekiem sistēmas ir tik drošas, ka neapdraud karpas dzīvību. tādas nepareizas sistēmas gadījumā karpa var palikt piesieta pie koka īsā izturīgā pavadiņā uz visiem laikiem. Tādēļ makšķerēt krūmos nedrīkst! Cits lieta ir ar barošanu izvilināt karpu no krūmiem ārā. Tā, protams, ir ierasta prakse un visnotaļ labi strādā. krūmos karpas dzīvo, bet ēst jau tur nav, ko. Tādēļ tās regulāri dodas no "mājām: uz "ēdnīcu". tieši "ēdnīca" ir tā vieta, kur ir jābaro un jāķer. Jautājums vienmēr pastāv - cik tālu no krūmiem atvirzīties. Protams, jo tālāk atvirzīsies, jo dūšīgāk būs jābaro, lai barības aromāts sasniegtu karpas mājas. no otras puses, jo tālāk no krūmiem makšķerēsi, jo mazāka iespēja, ka pēc copes karpa paspēs aizskriet līdz kādam zaram, aiz kura aizķerties. Te viss atkarīgs no tavas gatavības sēdēt pie kātiem un pēc copes zibenīgi un no visa spēka stiept karpu prom nost no krūmiem. Šeit izšķirīgas var būt sekundes simtdaļas! tādēļ pareizi dara tie čaļi, kas savas tievās monofīlās auklas šādos apstākļos aizstāj ar izturīgām pītajām, izmanto nost krītošus svinus, lielākus un izturīgākus āķus un pēc copes patiešām momentā un strauji velk karpu laukā. Es skrienu ar kātu atpakaļ vienlaikus tinot spoli, bez nekādas pumpēšanas, tikai ar spēku. Tas strādā. Bet barot un makšķerēt pašos krūmos - nekad!