Pirms un pēc pērkona karpām strauji uzlabojas apetīte. esi gatavs, ka sāks ķerties un pamēģini nenoraut vairs. Pirms pērkona bieži ir tā, ka karpām nekas neinteresē. un, jo ilgāks necopes periods, jo aktīvāk tās ķersies, kad apstākli nomainīsies.

Bebrs ir augēdājs un zivis neaiztiek. Manuprāt, karpai nevajadzētu no tā pārāk baidīties. Barības daudzums atkarīgs no tā: 1. cik daudz karpu to ēdīs 2. cik lielas karpas (lielākas apēd vairāk) 3. cik ilgi ēdīs (līdz nākamai barošanai) 4. cik ātri sagremos (jo siltāks ūdens, jo ātrāk) Pat ja tev tur dzīvo tikai viena karpa, puskilogramu pārtikas vasaras vidū tā notiesās ar gardu muti un diez vai kas pāri paliks. tā kā ber droši. ja nu ir šaubas, vai tas ēdiens tiek apēsts, vienmēr jau var pēc tam ienirt un apskatīties. kukurūza ir dzeltena un to ļoti labi var redzēt. Par skābšanu un rūgšanu pavisam nesatraucies. Tieši otrādi, mazliet ieskābusi (ierūgusi) kurkurūza ir daudz labāka barība nekā svaiga, tikko sagatavota.

tad meklē karpu dakteri rokā.

neesmu speciālists, bet kaite kaut kāda tā noteikti ir. vajag parādīt dīķa saimniekam un pajaut't, vai tādu vajag laist atpakaļ. Dažreiz ir labāk, ja tās slimās izvāc ārā no dīķa. Viens no iemesliem - karpa satraumēta, mētāta pa smiltīm, nobružājusi gļotu kārtu un infekcija tiek iekšā.

mēdz būt moška, tādi sīki pretīgi kukaiņi. grūti tai sagatavoties, bet kaut kas jāpadomā. no stratēģijas viedokļa - man nepatīk doma ar diviem kātiem pāriet uz vienu labāko punktu - tas mēdz aizbaidīt zivis. labāk ķert ar vienu kātu nekā neķert ar diviem. trešais - ilgis ļoti nemīl troksni. krastā jābūt maksimāli klusiem. labāk nometni būvēt kaut kur tālāk mežā iekšā, pie krasta pēc iespējas neatrasties un nedauzīt zemi.

nu tā parasti dara gan. ne vienmēr tas nostrādā, tomēr tas ir vairāk nekā nekas.

Sveiks, es šeit pilnīgi noteikti nereklamēšu un nekritizēšu kaut kādus konkrētus ražotājus. Vienīgais, ko es no sirds varu ieteikt - ja nav ticības ražotājiem, rullē pats. tas ir interesanti, aizraujoši un daudzkārt ātrāk palīdz saprast zivs reakciju. Otrkārt, starp boilām nav tik daudz jāmeklē kvalitāte, kas ir visnotaļ abstrakts jēdziens, bet gan piemērotība konkrētiem apstākļiem un konkrētam ūdenim. tas, kas labāk strādā vienā vietā un vienā veidā, citur un citās rokās var strādāt mazāk. ja būtu viena vislabākā boila, tad jau visi uz viņu ķertu. tomēr pat vislabāko boilu karpas ar laiku "atkož" un sāk ignorēt. tādēļ arī ir vajadzība pēc nepārtrauktas maiņas.

1. Slavenais Ilgis ezers Lietuvā ir tieši tāds - dūņas biezā slānī un velti meklēt kādu tīru vietu. nekas, tauta ķer jau gadu desmitiem. karpas rokās pa dūņām un atrod gan makšķernieku samestās boilas, gan visu pārējo labumu. Ir gan dažas nianses. pirmkārt, jācenšas pēc iespējas mazāk iegremdēt ēsma ar āķi dūņās. tādēļ izmanto ļoti vieglus svinus, 30grami maksimums. ar superasu āķi copes ir pieteikoši drošas. pavadiņas taisa no ļoti mīksta materiāla un garākas - 40-50 cm. uz mata liek peldošu vai neitrālu boilu vai sniegavīru. man daudzas copes ir bijušas no sniegavīra, kas sastāv no 3 boilām. bet nu maza izmēra ēsmas arī strādā - atkarībā no laikapstākļiem un karpas noskaņojuma. barot jācenšas pēc iespējas koncentrēti, lai veidojas tāds kā barības katls, kurā starp daudzām dažādām barības sastāvdaļām ietrāpās arī tavējā ar āķi. barībai vajadzētu būt pēc iespējas dažādai - sākot ar dziļi grimstošām boilām, mazāk dziļi grimstošām peletēm, pa "gaisu" peldošām kaņepēm un kaut kādiem ūdeni iekrāsojošiem materiāliem, piemēram, kondensētais piens vai attiecīgas šķirdās piedevas. ideāli, ja tādu zupu var iegāzt no laivas - būs gan precīzi, gan efektīvi. ja nav laivas, var kaut vai iepeldēt -ir taču jau silts. sliktākajā gadījumā ar piepūšamo matraci kautvai. arī makšķeri var ievest tādā veidā - ielikt iekšā tieši tajā paša zupā. bet nu var jau arī spodot - tas būs sportiskāk. 2. Par pļaušanu - karpa nav tik dumja, ja tu tur kaut ko izpļausi, viņa labu laiku tuvumā nerādīsies. ja aug zāles, tajās NOTEIKTI būs ejas, pa kurām karpas staigā. tev jāatrod šīs ejas, vēl labāk - eju "krustojumi" un jānoliek tur savs "luksofors" no sarkanas un dzeltenas boilas. jā, tieši sarkanās, rozā, dzeltenās krāsas vislabāk strādā zālēs. Protams, arī visa makšķere jāpielāgo copei zālēs. turklāt neatkarīgi no tā, vai āķi ieliksi zālēs vai kādā brīvākā lauciņā - karpa pēc copes tāpat jozīs iekšā džungļos un diez vai tev būs iespēja to novērst. tapēc labāk uzreiz tin uz spoles pīto auklu, montāžu izvēlies ar nosktkrītošu svinu, pietiekoši izturīgu (ne obligāti lielu) āķi un pēc copes velc no visa spēka. vai vēl labāk - esi gatavs braukt karpai pakaļ ar laivu. 3. padomā, kā tas viss tur grimst! birstošā barība grimst ļoti lēni, daudz lēnāk nekā boilas. ja gribi veidot "mākoni", tad birstošās barības pievienošana var attaisnoties. bet ļoti bieži, sevišķi mazliet dziļākās vietās var sasniegt tieši pretēju efektu - karpas celsies birstošajai barībai pretī, ar atvētu muti centīsies to visu savākt un tava uz grunts gulošā boila ar āķi dabūs gaidīt, kad karpa izdomās atgriezties lejā. ir pavisam nepatīkami, sevišķi mačos, redzēt, kā spodošana ar birstošo barību reāli apstādina copes uz stundu vai divām. līdzīgs stāsts ir, starp citu, arī ar kaņepēm - tās arī grimst ļoti lēni vai pat vispār negrimst! tāpēc ielej spainī ūdeni, iemet vienu sauju spodmiksa un pavēro, kas notiek. un tad izdomā - vai tev to vajag? vai varbūt kaut ko paņemt nost vai varbūt pielikt klāt?

sānvējš, protams, sarežģī lietas. ja spombs metienā novirzās no iecerētā punkta, tas jāmērķē attiecīgi dažus metrus sāņus. To gan pateikt ir vieglāk nekā izdarīt... Vēl jāņem vēra, ka aukla metiena brīdī sānvēja dēļ veido loku un spombs neaizlido tik tālu, kā ir atklipsēts un kā būtu, ja aukla būtu taisnā līnijā. tādēļ auklas klipsēšana nav vienīgais attāluma mērīšanas veids. es šādos apstākļos, ja gribas ļoti precīzi barot, varbūt atstātu marķieri ūdenī un izmantotu to par orientieri. spombs teorētiski varētu neatvērties, ja iekrīt ūdenī sāniski. tas tā varētu notikt auklai atsitoties pret klipsi brīdī, kad spombs jau ir tuvu pie ūdens. tad tas gaisā nostājas horizontāli un tā arī iekrīt ūdenī - ar sānu. 60 metri nav tik liela distance, ka nevarētu piešauties puslīdz precīzi mest arī bez klipsēšanas. par dziļumiem - nē barība neaizlido vis tālāk, ja ir dziļāks. bet svins ar āķi, ja būsi nomērījis tieši tikpat garu auklas posmu, kā spodam, nosēdīsies TUVĀK nekā lidos spods. uzzīmē ūdeni šķērsgrizumā, savu auklu brīdī, kad svins atsitas pret ūdeni un attiecīgi, kur tas nogrims - tas būs tuvāk. un jo lielāks dziļums, jo tuvāk. un jo tuvākā distancē tas notiek, jo arī tuvāk. lielā attālumā un nelielā dziļumā šī starpība nav tik liela. tas gan ir tad, ja grimstot turam auklu nostieptu. To parasti arī visi dara, jo grib sajust tradicionālos donk atsitoties svinam pret zemi. arī iespējas sapiņķerēt pavadiņu tādā veidā ir mazākas. tomēr par distances saīsināšanos daudzi aizmirst. rezultātā āķis guļ tuvāk nekā ir iebarots. dažreiz tas ir labāk, bet biežāk gan labāk ir tieši otrādi - kad āķis ar ēsmu atrodas nedaudz pāri iebarotajai vietai. Tāpēc labāk makšķeres distanci uzlikt kādu metru vai pusotru garāku nekā spoda.